Ja kaads saka, ka vinš lasa, tad vinš smagi alojas, bet ja kaads veel uzdrosinaas teikt, ka no veestures maacaas, tad vins divtik, ja ne piectik smagi alojaas. Šādas nožēlojamas iedomas var ienaakties tikai noteiktas mazasiniibas seku rezultaataa un pie noteikta tipa cilveekiem. Šī tipāža raksturlielumi - viņš seež savaa nožēlojamajā beeniņu buucenii uz vieniigaa kreesla, aiz loga vienmeer ir dranķīgs laiks, elpojamais aparaats klibo, tintes trauciņš pustukš, bet spalvaskaati saasinaati tik daudz, ka pietiktu vesela "Kapitaala" seejuma sarakstiisanai. Saprotams, ka spalvaskaati domaati tam, lai ar tiem verbaali dotu pa kreisi un labi sim, tam un aizpagaajušajam gadsimtam.
Pirms mērķtieciigi sabeigt savu taa jau juutiigo dveeseles staavokli, vinam ieteicams aizskaitiit liidz simtam vai veel labaak - dabuut pasam pa kreiso aci...taadeejaadi varbuut buus glaabta kaarteejaa dziiviiba. Jo nezin kaapeec tiesi siem 'lasošajiem' un 'rakstošajiem' ir tendence uz veestures rata paargroziisanu vai nostaasanos par revoluuciju. (Juus tacu ziniet to slaveno gadiijumu ar kaadu Videzemes zemnieku, kurs nelegaali salasiijies pie muizkunga presi par Francijas revoluuciju sadomaajaas pats kluut par Vidzemes revoluucijas Robespjeeru!) Bet arii ticis liidz sim magiskajam ciparam vins nebuus ticis pie praata un jorpojaam kā jukušais skandinaas nesaprotamus tostus. Taapeec- piekaapšanaas - gudrā ierocis un par uzciitiibu tiek piešķirts Nobelis.
Kādu dienu šis iesiiksteejušais praats dveeseles skurbuma nepraataa aizlaviisies liidz kaiminiem, un nočieps pirmo pudeliiti, kas pagadiisies pa rokai un viņš varēs teikt, ka diena ir glaabta. Bet tavu nelaimi! - pudeles saturs ir tik dedzinoss, ka peedeejaa stundina nu klaat. Labi, ka neviens nemana viņa sveeto krišanu.

EPILOGS. Uzlabotaas veestures manuskripts paliek nepabeigts un pasaule instinktīvi uzgavilē. Pasaule tā arī nekad nesapratīs viņa nesto upuri.