Man liekas ka jau kādu labu laiciņu mani vajā vajāšanas mānija. Iespējams, ka tā ļaunuma sakne iedīga tajā dienā, kad pie dzīvokļa durvīm piezvanīja kāds vīrietis, lai pateiktu, ka dūmo palodze. Es paķēru pirmo šķidrumu, kas man bija pa rokai - pusizdzertu kafijas krūzi- un pārlēju to pār manu nu jau ilgu laiku pārpildīto pelnu trauku un domāju nu būs sirdsmiers, vēl tikai jasagaida omītes brāziens. Bet nekā tamlīdzīga - pelnu trauks nočurkstēja un vai aiz inerces vai kā cita turpināja dūmot...kopš tā brīža mani sāka vajāt kaut kādas mistiskas bailes. Bet omīte, ai, viņa pat nepamirkšķināja ne aci, jo viņai bija svarīgākas leitas runājamas ar kaimiņu. Vēl tajā pašā dienā es vismaz divas reizes paspēju aizdomāties par šo nelaimīgo dubļos slīkstošo pelnu trauku. Vispirms jau tad, kad es pēc manām domām, aizmirsu izmest miskasti, kurā atradās šis bīstamais rādijs un pēc tam jau konstanti kopš tās pašas dienas vakara, jo smēķēšanu pie loga joprojām neesmu atmetis.

Jau tā pēc dabas būdams diezgan bailīgs, tagad jūtu, ka kļūstu slimīgi atkarīgs no mazākās mirāžas, skaņas toņa izmaiņām, no tā, kas man tikai rādās. Un patiesību sakot rādās ar vien vairāk...Ja vien omīte toreiz nakts melnumā nebūtu divas reizes iebrāzusies pie mums un apklusinājusi mūsu mežonīgo atvadu ballīti, ja viņa nebūtu rēkusi uz I. par palikšanu pie vientuļa vīra, kamēr viņas omīte gandrīz tepat uz stūra dzīvo, ja viņa nebūtu sākusi no tās pašas dienas klačoties pa visu pasauli un nebūtu aizdedzies tas nelaimīgais pelnu trauks...
tad es varbūt drāztos pa labi un kreisi, nemeklēdams siltumu. Šis a priori uzspiestais zīmogs mani atbrīvo no atbildības pret grēka apziņu sevī (grēkoju, lai vairotos žēlastība, un pat ne tā, vienkārši aiz tam, ka deg no entry sarkanā gaismiņa), izaicina mani varbūt kļūt stiprākam, bet jebkurā gadījumā nespēj mani atbrīvot no pastāvīga nemiera. Ne izbēguši noziedznieki, spoki, sapņi vai mirāžas, bet vel nesaplnīti grēki uzglūn man no visiem pakšiem un rensteļu renstelēm. Es nespēju vien atskatīties un beigt baidīties. Es nesaku, ka esmu svētulis un nesu nevainības mici galvā, bet tik un tā nez kāpēc man nāk prātā vārdi, ko reiz teica kāds cilvēks paššaustīšanā nogrimušajam Luteram: "Nu tad ej un beidzot sagrēkojies". Ar domu, ka grēka darbi var arī darīt brīvu.