Mani ir piemeklējusi tā saldmes izjūta, kurā vairs nav iekšu, bet ir tikai sirds. Nu jau labu laiku esmu jaucis Rušdi niknumu ar silti sprigano ungāru rīslingu, bet man kā par spīti nepaliek slikti...vienīgi acu plaksti smagi gulstās un spiež mani..līdz galvassāpēm, kas bezspēcīgas būdamas truli un ar savādu, autonomu apzinīguma piedevu tuvina mani nu jau pēdējai šīs diennakts stundiņai. Nu jau, nu jau es alojos, bezspēks lokās manī iekšā, fēno manus kaulu mezglus, vaļīgus dara un uz miegu velk, bet es kā par spīti ielēju vēl vienu šļunciņu, atlikušo atlikumu (es vēlreiz uzlieku passive agressive)un uzriju mutē ieņemtās šokolādīgi gremošanas traktīgi biedējoši trekno trifeles gabalu. Un noskaloju vienreiz un un tad otrreiz, mans kuņģa saturs čugunā pārvērtīsies un mans mutes gļotādas saturs stiepsies no sienas līdz grīdai kā tāds zirnekļa diegs. Nav patīkama sajūta. Pag, man liekas es kaut ko aizmirsu...es negribu, ka man un jums paliek sūdīgi.

Es nevarēju labāku laiku izdomāt, lai sāktu domāt par intensīvāku dzīves baudīšanu kā šodienu, šo vēsturisko brīdi, kad esmu nolēmis piešķirt brīvu laiku spēku un domu atrofijai. iespējams, ka jautājumus nav jāuzdod, bet es gribu par ko, par ko velns parāvis es lēju aukstus sviedrus, kad vairāk reižu biju ieņēmis pār mēru un uz laiku biju zaudējis runas spējas, kam es 2007.g. pavasarī gāju uz Dzegužkalnu pieliet smadzenes ar Mārtiņu...tā bija pavisam droša nāve. Nāve, iespējams es atkal nesaprotu, par ko tagad runāju, bet vai Rušdi saprot, par ko viņš pats raksta 92.lpp? Nāve, tas pavisam droši bija liegpilnākais mana grēka dancis ar Nāvi. Tājā brīdī es no nāves nebijos, atspēries kā kārtslecējs malkoju nāvi, bet reizumis paklupu, tupšus dibināju draudzību ar aizšerējuša tualetes poda gredzenu...bet par muļķi es cenšos uzdoties joprojām, ar zināmu lepnumu ziņoju, kā pirms 5 gadiem un tā turpmākos divus gadus no vietas lupīju iekšā biogrāfijas kā iesvētāmais katķisma pantus...vēl pavisam svaigā atmiņā tas vakars, kad dibināju draudzību ar zaļo feju un kad pārkāries pār loga aili centos ieielpot visu naksnīgās Rīgas gaisu.

Mīļie, saprotiet, es necenšos jūs te cienāt ar cepumtiņiem. Biogrāfijas ir tik dažādas, bet tās sāpes un saturs, kas lien caur kaklu, iesprūst elpvadā, izsit uz muguras aukstu sviedru lāsītes, liek pieklusināt vārdu pludus un ieaijāties nelabuma dancī... tās sāpes makes no sense...tās ir jāizvemj, nevis kā deģenerātam jāieelpo, tās nav jāciena, jo tā ir tikai aizbildināšanās, absurda doma: "es tā nemaz nebiju domājis", es tikai garāmejot.

Ja man būtu iespēja, es noliktu savas galvas un muguras smadzeņu šūnas zem palielināmā stikla. Gribētu noskaidrot, kurš kuru, kurš piekāpjas vai rok tranšejas un gatavojas ilstošam un sāpīgam ierakumu karam, pa metram, pa metram tik, turp un šurp, tad lidmašīnu uzlidojumi agrā rīta stundā, durkļu šķinda un dzeloņstiepļu murgi...un beigu beigās kritušie asiņu peļķēs, "cik ierindā?", "nekas -sūtiet visus atlikušos!", vai kārtējā nožēla, vai arī sirdīgs onkulis no piefrontes zonas klausulē: "uz priekšu, uz priekšu! Papildspēki jau klāt, uzvara mums jau ir rokā!" Kādas blēņas! Kurš izkliedz šīs lielinieciskās un absolūti pretenziozās komandās, kaujas saukļus, lai gan, cik sen jau sola pamiera iestāšanos, brālīgu Verdenas upuru kolektīvo aprakšanu uz divu pasauļu robežas, bez soda sankcijām, samierniecisku jaunās pasaules kārtības vārdā. Murgs kā rītā tā vakarā. Zobinu trakošana, ražešu un kaķušu uzlidojumu svelmojošais stingums rok kapu manām cerībām kādreiz izglābties. Nokļūt palātā. Kaut vai vēža palātā, bet vismaz, vismaz pie māsiņas sāniem, lai aizmirstos vai lai saņemtu biedinošu vēsti - tava sieva ir dzemdējusi bērnu no cita vīrieša un viņa tevi vairs negrib. Negrib, jo tu pašsakropļojies un tā tu visu laiku dari un atrunājies, lai atvilktu elpu, lai beidzot pa ilgu laiku varētu nodzīt bārdu un izskatīties kā cilvēkam pienākas un it kā lai saņemtu zemes riekstu sviestu no Amerikas humānās palīdzības. bet tu nevīža, nejēga, esi visu palaidis garām, esi visu sajaucis, tūkstoškārt pavērsis pret sevi un mani, mijis un grozījis, ieķīlājis un paspēlējis. Tā neklājas darīt godīga un glīta paskata cilvēkam. Tev jāsavāc sevi rokās, Tava tēvu zeme sen jau nostājusies uz kājām, bet tu vēl ceri uz zemesriekstu sviestu! Un vēl - kam tev sevi graizīt? - tevi patrepē nevīžīgi nogrūž, vienreiz stundā palīgārsts tevi izklaušina, bet patiesībā viņš jau tevī neklausās. Viņam auksti un viņš ieiet sevī vaicājoši: A tu pacientiņ, ko sagribēji preperēt savas smadzenes? Zini, kas nākamreiz tevi preperēs?

Smagas, garas un pārdomu pilnas runas no 10 līdz 6, no 7 līdz 4 un tad varbūt 12 pamošanās...mokoši, ticiet man, tajā visā mazāk dzīvības kā alus un cigarešu dūmu...ja vēlaties - uzdzeramā....vai vēlēties, lai kādreiz materializējas manas, kā man pašam labpatīkās uzskatīt, oriģinālās runas...īsāk - runas plūdi? varbūt, bet varbūt nē, iedvesmai un argumentācijas veiklībai ir jāiet roku rokā ar izsteiksmes atribūtiku vienalga no apstākļiem. bet kas mani glābj - uzmanības trūkums, regulārās atvieglošanās reizes, garlaicības māktais izkaisītais paskats....es daudz labprātāk klusētu, klausītos un turpinātu kā no rīta sācis lasīt avīzes vai grāmatas. Kas mani nodod - sirdsapziņas un draudzības pilnais apbruņojums, neskaidrās nojausmas, cik daudz es varu atļauties un kas es esmu. Nezinu, vai tas ir vajadzīgs, naftalīns pa varītēm spraucas caur visām aizmiglotajām durvju vīlītēm un aizpakotajām durvīm...pardon,es labāk pašapzinīgi un ar cienīgumu izspēlēju topošā viedā sejas vaibstus un smaidīgs izstaipu savu mugurkaulu. es sāku sev noticēt.

Es vienkārši nevaru noturēties neierakstījis vēsturē izcilāko dzīvo piemēru kā ar negausīgu dzeršanu un blandīšanos apkārt var uz zaļa zara tikt. ņemiet vērā, mānā sakāmajā nav ne kripatiņas ironijas.
Klausieties: "Lūk, pirms svētkiem iereibis atnāk namdaru desmitnieks Fjodors Ivanovičs Muravļovs un vaļsirdīgi saka krāsotāju brigadierim Sinebrjuchovam - teicamam meistaram, nopietnam, krietnam puisim, kas atrodas ieslodzījumā jau desmito gadu: "Ko? Aizvien sēdi, budžu dēļiņ? Tavs tēvs to vien darīja - zemi art un govju skaitu vairot - grasījās paņemt sev līdz uz viņpasauli. Un kur gan viņš tagad? Trimdā nomiris? Un tevi iesēdinājis? Nē-ē, mans tēvs bija prātīgāks: viņš no mazām dienām visu nodzēra pa tīro, mājele tukša, kolchozam pat vistiņu nav nodevis, jo nebija ko dot - un tūdaļ kļuva brigadieris. Un es tāpat kā viņš - šņabi dzeru, laimīgs esmu." / Gulaga Archipelags III - IV, 483.lpp./

Mazs jautājumiņš no manis - kas ir labāks: opijs vai kapitālisms? Miljons šur vai tur, vai viens par visiem un visi par vienu?

Kāda paziņa man pavisam nesen teica, ka viņa klusējot un maz runājot laikam jau tāpēc, ka bērnībā viņai patika daudz vērot. Arī tagad viņa pamaz runā, bet kad runā, tad vajag saprast. nedrīkst uzprasīties un tad nesaprast. Bet nu ne jau par viņu esmu šoreiz nolēmis runāt, bet par sevi. Atkal jau par sevi. Par sevi kā vērotāju.
Par savām vērotāja spējām esmu ļoti kristiski noskaņots, jo pārāk viegli laižu teikto gar ausīm un redzēto neievēroju. Vienkārši piemēri - trīs dimensijās sāku zīmēt varbūt vienpadsmit gadu vecumā, bet dziesmu vārdus nespēju saklausīt joprojām. Tā vietā es labi piefiksēju lappusi, līdz kurai esmu aizlasījies, spēju atcerēties kaut kur izlasītus vai pa ausu galam dzirdētues faktus. Un tas par spīti tam, ka jau no mazas kājas mani audzināja mīlēt roku darbu un nejaukties lielu cilvēku sarunās. Tagad, cik jūs nojaušat, varu pateikt, ka piemēram absinta galvenā sastāvdaļa ir vērmeles, bet kā šīs vērmeles izskatās - to man neprasiet, ja ļoti vajag, varu atšķirt Spānijas baroku no Francijas baroka un pat nosaukt šo stilu virzienu īpašākos piemērus, bet ja prasīsiet, kam man tas - atbildēšu: aiz inerces. Lūk, šīs pašas inerces pēc es varētu arī visu dienu nostāvēt pie pults un izdarīt vienu vienīgu, apšaubāmas objektivitātes un virtuozitātes darbību. Dievs pas' neiztraucējiet mani! Aizmirsīšu par tēvu un māti un vēl mazbērna dzimšanas dienas torti, bet neaizmirsīšu lūk ko, ka šī bija piectūkstoš astoņsimt trīsdesmit sestā rokas kustība šajā darba dienā. ja neticat, varu minēt jums vēl atklātāku piemēru - ar tādu pašu apskaužamu aprēķina monotonitāti varu arī alu kausu izdzert. Par saturu aizmirsīšu, par visu pasaulē aizmirsīšu, bet tikai ne par apmeklētāju skaitu bāriņā, izdzerto malku skaitu, pudeļu formu un izpīpēto cigarešu skaitu. Jautāsiet, kāda tad jēga dzert? - nu bet ir jau jēga, žvingulis taču no tā nemāzinās, kur nu! Tātad matemātiķis? - nu jā, savā ziņā jā. Bet mācos es vēsturniekos. Skaitu pagātni un aprēķinu to. Jā tieši aprēķinu to. varu pat izklāstīt pie kāda vēsturiska aprēķina šī rīta skurbumā esmu nonācis. Visiem labi zināms, ka 19.gs sākumā, precīzāk 1833.g. Anglija vienpusīgi pieņēma verdzības atcelšanas aktu (precīzāk 1833.g.). Turpmāk šai neapšaubāmajai jūras lielvalstij nesagādāja lielas problēmas arī pārējās zemes piespiest atteikties no verdzības. Bet, kas tad nu, angļiem mazliet paslīdēja kāja un Ķīnā viņi paklupa uz grābekļa - pat veselas divas reizes - 1839 -1842.g. un 1856 - 1860.g. t.s. Opija karos. Un ziniet par ko angļi cīnījās? - par to, lai viņi varētu arī tālāk netraucēti mirdināt un devalvēt ķīniešu pretošanās spējas. Angļi cīnījās par nēģeru dvēslēm, bet no otras puses cīnījās par to, lai ķīniešu dvēsles kļūtu atkarīgas ar opija palīdzību. Un tad vēl viens īss piemērs - par brīvības, visu iespēju zemi, kausējamo katlu, īsāk ASV. Jūs zinat, kad tur atcēla verdzību? Pirmkārt - par nopelniem pilsoņu karā. Otrkārt, tikai 1865.gadā.

Man ir apnicis gulēt un pamosties 7, gaidīt uzsaucienu: ir jau 8, eju uz darbu, dzirdēt kaķu nemierīgos ņaudienus, kas sauc pēc palīdzības, ja omīte jau nav pasteigusies, atlikt modinātāja laiku par pusstundu, tad vēl pusstundu un gaidīt, varbūt kaut kas...iemidzināts kūtrums un elsas...un rīta skūpsts...varbūt pārāk personīgs un es jau sasvārstos...nepiesātinātība,smaguma centrs joprojām gulta...bet gribas bļaut, irdīties, gražoties...par daudz smaržu, durvis vaļā, man kauns, atkal pārāk ilgi lasīts..nu kur lai visu šo bagāžu izkrauj? - uz durvīm, uz murgaino nakti? Mani jau atkal modina, ak šī svētā pirmā diena, Pirra diena, kad es uzsāku savus meklējumus pretī uzvarai - sestdienai un svētdienai. Kāda būs šī diena, kāda nākamā un kāds viss mēnesis? Ik dienu secinājumi tikai tie paši - lappuse pārāk bieži atšķiras uz treknajiem gadiem vai dienām, kad pa nodaļai vien, pa dievām nodaļām vien, kad pa 4 grāmatas vienlaicīgi, kad pat strīdi bija kaismīgāki un svelošāki un solījumi vienam otram - pie Šprē upes: "Vajag trakot" vai Daugavas kreisajā krastā: "mums šeit nav ko darīt! uz Berlīni, uz Berlīni" likās amizantāki un nepilngadīgāki.

Manī maisās pretrunīgi mažori un minori. Viens par mani, otrs par citu, bet trešais par vēl ko citu, bet kopā jau laikam viņi viens par visiem un visi par vienu. Pirmkārt, man būtu jāizsaka liela bagāža pateicību sehnsucht - par ierosmi 3 dienu laikā noskatīties 4 filmas, par izspēlētajām neskaitāmajām zolītes partijām, kas par spīti pieaugošā progresijā augošajiem mīnusiem, tuvina mani garīgi nobriedušāka vīrieša stāvoklim un visbeidzot par ļauno labo Svīniju Todu. Man neaprakstāmi iet pie sirds tas, ka ļaunumu var tik skaisti, liegpilni un aizgrābjoši apdziedāt. Misis Lovetas "worst pies in London" vispār ir aronija. odziņu odziņa. Jā, un tagad pie pārējiem mažoriem - vispār man te tagad nevajadzētu uzstāties jeb pūst miglu acīs, jo ja mana iedvesma mani nemāna, man tagad nav 'iekšās'. šadas situācijas visnotaļ izvēršas pretrunīgas sevišķi, ja ir ko teikt un ja pēc raksta trapinēšanas uzrodas daudzum daudzie komentāri. Tātad, kas ir svarīgāks: saturs vai iedvesma?; atskaites kāda tur ieturēta lietvedības formulāra veidolā, denuncianta skribelējums: eu, ti slišis.... , apgaismības laikmeta disertācijas par lietu dabu .... vai vienkārši polkas piesitieni ar zināmu aizgrābtības devu a la worst pies in london. protams, jautājums no tā augstākā plauktiņa, bet tā kā man šovakar nav iedvesma un pat šo iedvesmas trūkumu nespēju apdziedāt ar zināmu pašiedvesmu kā misis Loveta, tad baidos, ka šajā reizē - neviens no variantiem nav derīgs. Liekas, šis būs viens no darbiņiem bez nobeiguma, Error! Error! jūs jau zināt kā reiz gadījās tiem diplomātiem no Atēnām (?), kas ieradās Lakonijā..nu tad lūk, kaut kas līdzīgs gadījies arī ar mani.

Vai tas ir kāds dzīvības pierādījums? Šīs sacensības? šī nerimtīgā rekaverēšanās vai kā Obama saka putekļu notraukšana, piecelšanās un atjaunošanās? kam tas - Vitalitāte un spēku krāšana? sestdienas un svētdienas. gulšņāšanas brīvsolis līdz 12, nemazgāto drēbju un trauku kalnu pieveikšana?


Un tā paaudzi no paaudzes iespringuši par ordnung must sein un wealthfare system pienāk bītu, panku un puķu bērnu laiks. visi laiskojas un hašišojas, bet parkos joprojām zied neaizmirstulītes, logi stāv kā stāvējuši necauršauti, bekonu joprojām eksportē un fuckojas visi, ne tikai panki vai nēģeri. Kurš ir uzvarējis? vakar, jaunais ASV prezidents teica lielisku uzrunu, kurā viņš atzīmēja, ka viņa tēti vēl pirms nepilniem 60 gadiem nav apkalpojuši ēstuvē, bet tagad? - viņš ne tikai ir pierādījis, ka ASV ir 'miris' rasisms, bet arī to, ka nēģeris baltajai Amerikai ir tādā pašā mērā vēsturiska atmaksa, kas priduroks Krievijai. Bet ne par to ir runa, kā noliegtie, mazākuma impulsi agrāk vai vēlāk atrod ceļu uz vairākuma sirdīm un kļūst par konkurētspējīgāko preci, bet par to, ka neviens no šiem, pat brīvlaistais priduroks, kura viens no svētākajiem postulātiem ir: nestrādā lieki! (tautā pazīstams arī zem segvārdiem 'gumijas stiepšana', filonēšana un kantēšanās)nav spējis grozīt vai pilnībā izbēgt no šī cikliskā dzīves ritma. Labi, vieni daudz strādāja, ravēja dzelceļa stigas arī sestdienās un svētdienās, citi bija rovolūcijas karoga nesēji un bez rāmjiem no pirmdienas uz svētdienu, no pirmdienas uz svētdienu taimskvērā nodarbojās ar mīlestību, a tagad - viņi visi (arī mirušie) ir savā ziņā kļuvuši par ofisa žurkām - gan šis šmaugais Gulaga tipāžs, gan Joška Fišers, gan Če sasniedz galveno mērķi - viņi dzīvo labāk. Vai vismaz - viņi tic, ka dzīvos labākā, taisnīgākā un mīlestības pilnākā pasaulē.

Dziesmas beidzās, hašiša lētās straumes izsīka, parkos stāv zīme: "No sex", bet rock n rolls jau sen ir miris. Vienvārdsakot: no martini, no party. kas vēl atliek? Joška brauc uz Austrumvāciju vai Poliju labot savu smaidu protēzes, Če mirst smirdīgs, bet ar domu par skaistāku (tātad nesmirdīgāku) pasauli, bet priduroks kā jebkurš aziāts var nodoties grēcīgi brīvdomīgiem sapņiem par dzīvošanu Šveicē vai par lambordžini iegādi.

Melnie darbi apdarīti. Priekšniece aizgājusi. Varu ķerties klāt nerātnībām. šodien pastāstīšu vienu pasaciņu iz pelēkās ikdienas. Tā būs Pelēkā pasaka. Imantam ir Zaļā un iespējams Zilā pasaka, man, hlodvigam - Pelēkā. Aizveriet acis, imaginējiet savām gara acīm situāciju - gadu no gada mana priekšniece un mana darba kolēģe, zolīdas kundzes gadu diapazonā no 45 uz 60, kurina darba telpā. griesti augsti, slikti vēdinās, logi jāver vaļā ik pa pusstundai...viena vienīga elle un indija. man, jaunam žipčikam, kam bakalauris un speciālista amats kabatā, viens pīpis uz jumta, vai smēķē viens vai otrs, vai viens logs vaļā vai visi reizē, jo pats labprāt uzvelku dūmu, bet vairāk tā neoficiāli. Viena cigarete dienā ar darba kolēģi pie pusdienu roltona vai ar priekšnieci akurāt bez 15 vai 20 deviņos, manuprāt, ir pietiekami liela visatļautība no manas puses. tātad es kā mormonis vai musulmanis kārībām ļaujos paslepus un ar visaugstākā atļauju. Tomēr, ir vēl kāds ausgtāks par priekšnieci - tā ir direktore. Viņai dikti nepatīk, ka tiek piedūmotas telpas, kas atrodas ārpus mūsu darbības noslēgtā lauka. Un ko šadā situācijā var darīt? - jā - kļin kļinom, latviskajā vidē skaidrojums zaudē savu jēgu, bet nu,labi: pretstavķe sebje 'roni', kas ielecis Volgas aliņģī un pēc tam viņš ir saķēris plaušu karsoni, ko latvietis šādā situācijā dara? - ņem un iedzer Coldrex un pičiņu pačiņu kājiņām, pičiņu pačiņu rociņām, a krievs - po skromnomu kak vsegda : "ak, tu p..., lec atpakaļ āliņģī!"
Atpakaļ pie tēmas: Smirdīga , piedūmota gaisa gadījumā der tikai indiešu kociņš, kvēpeklītis kverpeklītis, tas nosit visus cigarešu baciļus un gaiss, jā, tā var teikt, tik pat kā tīrs un jauks. bet ne jau tā būtu jābeidzas manai Pelēkajai pasakai, cīņa ar cigarešu kaitīgo ietekmi uz cilvēku deguniem turpinās. Pēdējā laikā mani stipri bija pārsteidzis novērojums, ka arī trepju zonā, kas ved no pirmā ieejas stāva uz mūsu darba galdu stāva pusi ir jūtama cigarešus smaka. Manas smēkētāja plaušas noteikti nemānīja, bija jānoskaidro, vai manas nodaļas dūmi tiešām spēj veikt tik tālu ceļu - trīs reiz mest pagriezienus pa labi un visbeidzot taisni pretī iekšā nācējiem. Un lūk, ko es noskaidroju, - ka nē, tas nebīja kurmītis, kas to malciņu kurināja, lai brandavīnu uzšmorētu, nē, tās nebija arī manu darba kolēģu pirksts, vainīgas ir durvis pa labi. Tur sēž tā saucamie tūristi jeb gidi un vienam no viņiem nopietni pieklibo ar darba disciplīnu. es viņu pazīstu. Labdabīgs vecis, humora vecis. Pie viņa vienmēr var dabūt kādu brūno. es domāju, ka viņš ir amizants cilvēks, pelēks cilvēks, bet viņš vienīgais spēj atveldzēt direktores sirdi. Nu ja jau pat akmens kūst, tad, kā lai es nekustu. man jāpaliek uzticīgam šai pelēcībai.

mans darba ritms ieklemmējies. Kāds man uzlicis ragus. Uz nezināmu laiku. Diemžēl manā situācijā aktuāls ir tikai nākotnes laiks, tāpēc, lūdzu atdodiet man iepriekšejo pusstundu, bet vēl labāk arī laiku no 6:00, kad iespējams pirmo reizi, bet iespējams n-to reizi iezvanījās modinātājzvans un es ņēmu un visu sap..u. Jāgaida. Būs jāgaida. gaidas ir tikpat sāpīgas kā galvassāpes.
Sāpju un miega dimensiju laiks un plašumi izslēdz brīvu rīcības un analīzes spēju. Ja sāp - lai sāp, ja jāgaida - tad jāgaida, ko tur lieki vēl cepties? Bet tomēr - vai uzgaidāmajam laikam arī ir modinātājs? vai es varu atrasties uzgaidāmā laika transā, kas labi, ja ilgst vienas piecas minūtes, bet tur tajā, aizrobežu relitātē paģēr no manis Odiseja cienīgus 15 mūža gadus? man vajadzētu laiku transplantētāju, donors būtu es pats, operātors būtu es pats un visu šo procesu gaitu uzmanītu - es pats. Kāds sevišķi gudrs cilvēks man teiks: nu kas tur liels?! vai tad tevi laiku pa laikam dežavū un tie paši sapņi neapciemo? Es: nu jā, apciemo, bet, saki, kāpēc mani citi sauc par žīdu un arābu? Kāds: A kas, vai tad tas nav ģēnija cienīg?! ģēniji nav antisemīti. Olimpa dievi sen jau vienojušies - Hitlers un Musolīni nav ģēniji. galu galā Tu, hlodvig, ko tu izvēlies - profāna dzīvi vai ģēnija dzīvi!? Tu gribi visu darīt tikai ar labo roku? Es: Pss, protams, ka ģēnija. Kāds: tad lūdzu, lai no šīs pašas dienas Tu juktu prātā. tagad vari strādāt!