Mani ir piemeklējusi tā saldmes izjūta, kurā vairs nav iekšu, bet ir tikai sirds. Nu jau labu laiku esmu jaucis Rušdi niknumu ar silti sprigano ungāru rīslingu, bet man kā par spīti nepaliek slikti...vienīgi acu plaksti smagi gulstās un spiež mani..līdz galvassāpēm, kas bezspēcīgas būdamas truli un ar savādu, autonomu apzinīguma piedevu tuvina mani nu jau pēdējai šīs diennakts stundiņai. Nu jau, nu jau es alojos, bezspēks lokās manī iekšā, fēno manus kaulu mezglus, vaļīgus dara un uz miegu velk, bet es kā par spīti ielēju vēl vienu šļunciņu, atlikušo atlikumu (es vēlreiz uzlieku passive agressive)un uzriju mutē ieņemtās šokolādīgi gremošanas traktīgi biedējoši trekno trifeles gabalu. Un noskaloju vienreiz un un tad otrreiz, mans kuņģa saturs čugunā pārvērtīsies un mans mutes gļotādas saturs stiepsies no sienas līdz grīdai kā tāds zirnekļa diegs. Nav patīkama sajūta. Pag, man liekas es kaut ko aizmirsu...es negribu, ka man un jums paliek sūdīgi.

Es nevarēju labāku laiku izdomāt, lai sāktu domāt par intensīvāku dzīves baudīšanu kā šodienu, šo vēsturisko brīdi, kad esmu nolēmis piešķirt brīvu laiku spēku un domu atrofijai. iespējams, ka jautājumus nav jāuzdod, bet es gribu par ko, par ko velns parāvis es lēju aukstus sviedrus, kad vairāk reižu biju ieņēmis pār mēru un uz laiku biju zaudējis runas spējas, kam es 2007.g. pavasarī gāju uz Dzegužkalnu pieliet smadzenes ar Mārtiņu...tā bija pavisam droša nāve. Nāve, iespējams es atkal nesaprotu, par ko tagad runāju, bet vai Rušdi saprot, par ko viņš pats raksta 92.lpp? Nāve, tas pavisam droši bija liegpilnākais mana grēka dancis ar Nāvi. Tājā brīdī es no nāves nebijos, atspēries kā kārtslecējs malkoju nāvi, bet reizumis paklupu, tupšus dibināju draudzību ar aizšerējuša tualetes poda gredzenu...bet par muļķi es cenšos uzdoties joprojām, ar zināmu lepnumu ziņoju, kā pirms 5 gadiem un tā turpmākos divus gadus no vietas lupīju iekšā biogrāfijas kā iesvētāmais katķisma pantus...vēl pavisam svaigā atmiņā tas vakars, kad dibināju draudzību ar zaļo feju un kad pārkāries pār loga aili centos ieielpot visu naksnīgās Rīgas gaisu.

Mīļie, saprotiet, es necenšos jūs te cienāt ar cepumtiņiem. Biogrāfijas ir tik dažādas, bet tās sāpes un saturs, kas lien caur kaklu, iesprūst elpvadā, izsit uz muguras aukstu sviedru lāsītes, liek pieklusināt vārdu pludus un ieaijāties nelabuma dancī... tās sāpes makes no sense...tās ir jāizvemj, nevis kā deģenerātam jāieelpo, tās nav jāciena, jo tā ir tikai aizbildināšanās, absurda doma: "es tā nemaz nebiju domājis", es tikai garāmejot.