Provinces skatuve
Recent Entries
2/10/12 08:41 pm - Ielas
Pārāk maz tagad sanāk soļot pa pilsētu kā agrāk, steidzoties birdināt klaudzošus soļus vienu aiz otra, pa-pam pa-pam, apdzīt vecmāmiņas un izvairīties no mātēm ar brēcošiem bērneļiem, plūst pāri ielai kopā ar 20 citiem, kad iedegās zaļā gaisma, salīt vasaras lietū kopā ar 20 citiem, iemaldīties krogā vai antikvariātā pašai nemanot un tā jo projām.
Es ļoti esmu iemīlējusies kādā pakalnainā Invernesas nostūrītī pie Nesas upes! Tur ir brīnišķīgas Viktorijas laika gotikas pelēkiem akmeņiem būvētās villas, bet šur tur pavīd kāda tā perioda vidusšķiras mājele, kādā es sapņoju iemitināties. Es katru reizi saku M., kad esam tur, cik ļoti laimīga es būtu ar kādu stūrīti no vienas no šīm senlaiku būvēm un mazu rožu dārziņu (visiem šeit vienmēr ir bijuši rožu dārziņi), cik sajūsmināta es katru rītu ietu uz beķereju pēc maizītēm, ja vien es varētu iet pa šādām ielām un viena būtu savā ziņā mana! Man šķiet, ka M. klusībā sapņo par plašu, baltu māju ar lielu zaļu mauriņu un 3 en-suite guļamistabām mazliet ārpus pilsētas. Protams, šobrīd tik plašus mērogus neplānojam, bet es nemaz negribu plānot! Es gribu dzīvot pelēkā akmens mājiņā ar 5 skursteņiem un pavisam noteikti klusajā centrā! Atliek vienīgi cerēt uz atbalstu no augstākas providences, ka izlemšanas brīdī kāds šāds variants tiks piespēlēts un M. būs spiests atzīt, cik romantiska šāda dzīve ir (noteikti ir nevis varētu būt).
Pa vidu visai šai brīnišķīgajai apbūvei ir Bellfīldas parks. Vieni rododendri un rozes un visādi savādi, no tālām zemēm savesti koki, Viktorijas laika dārznieku netikums. Vakar mēs tur bijām spēlēt tenisu, un, saprotams, doma, ka aiz māju stūra varētu būt 6 teniskorti mani pamatīgi sakairināja. Man šķiet, ka lielākajā daļā manas spēles kļūdu bija vainojama mana sapņainība. Pirmkārt tāpēc, ka es dzīvoju vietā, kur ziemas var nebūt, kur februāra vidū var spēlēt tenisu ārā, neapbruņojoties pat ar garroci. Otrkārt tāpēc, ka visapkārt uz pakalniem satupinātas villas ar skatu uz vienmēr strauji plūstošo Ness upi (un teniskortiem). Treškārt tāpēc, ka esmu laimīga, ka varu tā sapņot. Ka man mājās vienmēr ir franču siers un Dostojevskis.
1/26/12 02:18 pm - Reģionālais Direktors
Un Februārī man būs jauns tituls. Nemaz ne slikts sākums jaunajam gadam. Nesaprotu vēl joprojām, kāpēc viņi domā, ka es to varu pavilkt.
Ilustrējot dzīves ironisko pusi, varu teikt, ka ja es būtu mans reģionālais direktors, es domātu, ka tā latviešu spindzele ir nestabīla. Es Paulu redzu labi ja reizi nedēļā, bet vienmēr ir kaut kas, kas mani manā rīcībā drausmīgi sadusmo. Piemēram vakardien mēs runājām pa telefonu un viņš ļoti pieklājīgi apvaicājās par manu veselību, jo es biju slima pāris nedēļas atpakaļ. Es entuziastiski adbildēju "thank you, Paul, I'm feeling exellent, very well indeed" - un tad kaut kas iekļuva manā rīklē un es sāku histēriski klepot.
Ja Jūs iedomājieties manu Reģionālo Direktoru, tad iedomājieties biznesmeni ap 50, kādu to rādītu filmās, ārkārtīgi ieturētu, cēlu, nopietnu, vienmēr aizdomīgi smaidošu, mīklainu, visu redzošu. Kad viņš mani intervēja manai pirmajai vadošajai pozīcijai, mēs daudz jokojām un atmosfēra bija lieliska. Viņš skaidri un gaiši lika saprast kādu uzmanību viņš pievērš valodas psiholoģijai, kā viņš neieredz tādus piemērus kā "no problem at all" etc. Es, saprotams, nopietni piebalsoju. Ever since then, kad Pauls man jautā "How are you today" es saku "not bad, not bad at all"! Katru reizi es gribu nokost sev mēli. Jocīgākais, protams, ka es nevienam citam neatbildu ar "not bad at all".
And that's my story (lasīt ar vikingu akcentu).
1/26/12 02:10 pm
Šis viennozīmīgi ir manas dzīves lieliskākais Janvāris. Ja vien es uzdrīkstētos ticēt, ka sniega nebūs vispār, man sāktu iepatikties ziema. Vismaz man nebūtu iebildumu. Pussešos no rīta atvērt durvis un sajust siltu gaisu Janvāra vidū ir brīnišķīga izjūta. Un tāda tā arī paliktu, ja vien doma, ka ziema nav pārverēta, ka tā slēpj savu patieso spēku, ka tā sakaus mani nesagatavotu, vienmēr neplivinātos pa apziņu. Cik briesmīgi tas būs. Narcises un krokosi jau nedēļas kā sadūšojušies un stiepj savas vārgās galviņas pretim saulei. Ziema. Ziema nāks un visu šo jaukumu apraks savā ledainajā kapā.
1/9/12 07:44 pm - Mazliet par skotiem
Ur ye Scottish? A um. Ye ken ur a true Scot if ye can properly pronounce Ecclefechan, Sauchiehall Street, St Enoch, Auchtermuchty and Aufurfuksake. Yer used tae 4 seasons in wan day. Ye kin faw aboot pished wioot spilling yer drink. Ye kin make hael sentences jist wi swear wurds. Ye know irn bru is a hang-er cure. Ye actually unnerstawn this message and yer gonnae repost it.
1/8/12 06:41 pm
Mocos ar Dikensu un Džoisu lielākoties praktisku apsvērumu vadīta, bet tik ļoti velk atpakaļ pie krieviem.
12/15/11 11:27 am
Un atpakaļ pie ponija. Nespēju sevi saprast spogulī, ja man nav matu uz pieres.
12/15/11 11:18 am - Nāci, nāci
Dāvanu saiņošana rit pilnā sparā. Un nekas nevar būt labāks pavadījums kā BBC radio Classic. Kā man ir noriebušies tie subkultūras surogāti.
12/12/11 09:47 pm
Vienmēr esmu cīnījusies ar jautājumu "kādēļ ne?", bet vienmmēr esmu zinājusi atbildi. Nepietiek jau ar atbilžu zināšanu un prātuļojumiem, vajag (izklausīsies patētiskāk nekā ir) - sirdsgudrību. Un tādu saviem spēkiem nevar iemantot.
Cik gan sekla un neveiksmīga var būt dzīve bez tās.
Manī vienmēr maisīsies jautājumi, kuru atbildes es no jauna un jauna mīlu meklēt. Cik bezmērķīgi būtu būt citādi.
12/10/11 12:10 pm
Kāda savāda diena. Es vēl joprojām nemāku dzīvot. Jāsāk gatavoties šovakara ballei, bet es te sēšu un grimstu sentimentos.
12/7/11 07:52 pm
Viss šķiet ārkārtīgi saprotams. Esmu uz pareizā ceļa.
11/26/11 02:00 pm
Tik neticami, ka vēl dažas stundiņas un manos Invernesas apartamentos iesoļos B., mana lielikā, mana otrā.. Otrā, jo S. bija pirmā, bet viņas ģimene pārvācās uz Beļģiju 1999. gadā. Ar B. mēs iepazināmies 2001. gadā. 10 gadi manā vecumā šķiet vesela mūžība. Kas par svētkiem!
11/23/11 05:02 pm
Patiesībā es lepojos ar maniem karjeras panākumiem. Lai cik grūti man arī nav gājis kopš septembra, tagad viss ir norimis - skaudīgie kolēģi, darbu blāķi, nedrošība, nezināšana, darbs mājās, negulētās naktis. Nav jau tā ka nu esmu pabeigta, lieliska menidžere, bet es zinu, ka kļūstu labāka ar katru dienu. Es arī beidzot sāku praktizēt komandēšanu un sarāšanu. Neticami, ka man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uzsāktu šos pienākumus. Pirms tam es pēros vairāk pa papīriem un tabulām, un murgiem nakts vidū. Jūtu pat, ka varu atsākt lasīt grāmatas. Pēdējā laikā bija neiespējami koncentrēties uz jebko citu kā darba pienākumiem.
11/19/11 09:15 pm - Rupjmaize
Esmu laimīgākā sieviete ciemā! Pēdējās trīs dienas es pārtieku vienīgi no rupjmaizes, sāls un sviesta. Kā lai jums apraksta sajūsmu, kas mani nes kopš brīža, kad pirmo reizi iekodos M. ceptajā rupjmaizē! Neko negaidīdama, nositu stundas līdz M. mājup pārnākšanai. Bet līdz ar ierasto kņadu koridorī, kas liecina par M. ierašanos, manā apziņā parādījās aizmirsta smarža. Un tad jau viņš ir man blakus un ieliek manā klēpī lina dvielī ietītu siltu tīstoklīti, sakot, ka tā esot dāvana. To atverot, manā priekšā bija rupjmaizes kukulītis pēc skata gluži tāds pats kā no labas maiznīcas Latvijā. Bet vai jūs domājat, ka esmu naiva? Es neļāvu sev būt naivai un gatavojos uz acu apmānu - melns, spīdīgs maizes klaips ar ķimenēm, labi, bet garšā es biju gatava vilties. Šis te vīrietis ir bijis Latvijā divas reizes. Pirmajā reizē viņš neizrādīja nekādu lielo sajūsmu par rudzu maizi, otrajā reizē viņš to šad tad uzslavēja. Es, protams, nekad nebeidzu skumt par rupjmaizes neesamību Skotijā. Bet te nu viņš ir, mans M., izcepis rupjmaizi. Bet svarīgais brīdis bija tad, kad iekodos pirmajā šķēlē. Es nezināju, ko domāt. Jūs man neticēsiet, ja teikšu, ka mana skota rupjmaize ir garšīgāka par labākajām ceptuvēm (nesacentīšos ar vecmāmiņām) Latvijā!Rūgta, kraukšķīga garoza, mīksts, sulīgs, skābi-salds vidus, mmmm, un tas viss šeit - Apvienotajā Karalistē, kur cilvēki saprot tikai un vienīgi bezgaršīgu, uzpūstu baltmaizi! Kā es vēlētos dalīties savā laimīgumā!
11/18/11 08:41 pm
Trijos pēcpusdienā iekārtojos gultā ar mandarīniem un filmām, vispār jūtos kā kaķēns starp kamoliņiem.
10/20/11 08:35 pm - 20.oktobrī
20. oktobris. Oktobris vispār ir sentimentāls laiks. Es nekādi nespēju izmest Kalnciema ielas dzīvokļa atslēgas oktobrī. No atslēgām jāatbrīvojas, kamēr vēl ir apjausma, ko tās slēdz. Bet man ir tāda tumša sajūta, ka mans pēdējais Rīgas elpas vilciens ar šo tad arī būtu izelpots. Ir visādi mēneši gadā. Oktobrī man riešās asaras acīs pat pieļaujot domu par atsacīšanos no manas trakulīgās jaunības sapņiem.
10/19/11 07:52 pm - Laiks
Rudens vēsums ir gaisā. Šodien pavisam jocīgi salst, bet koki vēl joprojām spītīgi paliek zaļām lapām. Stundas, dienas, nedēļas to vien dara kā manu acu priekšā grupējas mēnešos. Nespēju noticēt, ka esmu tagad, jo Tagad izslīd no manas apziņas tik apbrīnojami strauji. Nemaz nav laika pievērsties Tagad, lielākoties es domāju par Tad Toreiz un Tad, par kuru vēl taču neko nezinu. Es esmu okupēta ar savām darba frontēm. Līdz 20tajam, tas ir rīt, man vajadzēja Annai un Džeimijam izskaidrot "Customer Complaint Handling", līdz rītdienai man vajadzēja sagatavot materiālus SVQ mapei, līdz vakardienai man vajadzēja piedalīties First Aid kursos un līdz mēneša beigām man vajadzēja atrast laiku DM apmācībām. Ja es sāktu uzskatīt to, ko esmu paguvusi laikā, neviens šo te tekstu nelasītu līdz galam. Vēl es piedalos dažādos psiholoģiskos kariņos, kuri varētu izvērsties par īstām nepatikšanām. Liekas, ka mani pretinieki ir izbēguši no bērnudārza, lai jauktos pa kājām pieaugušajiem - man, piemēram. Jocīgi tā secināt par 40 gadīgiem tīņiem. Cik nožēlojami. Patiesībā, man ne prātā nenāca, ka priekšniekiem ir šādas likstas. It kā nepietiktu ar septiņu cilvēku darba grafikiem un visādiem muļķīgiem ziņojumiem priekš Head Office. Lai kā arī nebūtu - man ir no tiesas interesanti būt iemestai šādā jūrā. Es esmu pavisam nepieredzējusi man piespēlētajās situācijās, viss ir svaigs, aizraujošs un nogurdinošs.
Saprotams, ir, kas nemainās - es skatos pulkstenī katru vakaru simt reizes, kamēr gaidu manu skotu bruņinieku pārrodamies mājās no cīņas, ko sauc Dinner Service. Un tad sākās īstais Laiks. Mans un mūsu Laiks. Pāris stundiņas mūsu Laika. Šķiet, es esmu nelabojama šajā ziņā - par pilnvērtīgu Laiku es redzu un jūtu tikai to, kas pavadīts starp Mums.
9/4/11 09:19 pm
Vientulīgi - mazliet. Es ceru, ka tas pāries drīz. Nekad nedomāju, cik priekšnieki ir vientuļi. Un nesaprasti. Čaloju vienā čalošanā darbā, bet, kad iekāpju autobusā, mana seja ieņem kaut kādu tukšu, neko neredzošu pozu. Nirvana labi skan šādā stāvoklī.
9/2/11 10:25 am
Mīksti vārītu pīļu olu brokastis piektdienas rītā. Pētersīļotas tomātmaizītes ar neaizstājamajiem citronpipariem. Septembra rīta liekulīgā saule spoguļojas manā kafijas krūzītē. Kafijas krūzītē, kas rotāta ar milzīgām sarkanām magonēm. Tām pašām, kas spītīgi auga uz karavīru kapiem Sandersas laukos, kad nekas cits tur nevēlējās augt.
8/31/11 05:11 pm - Laus Deo!
Cik neticami ir, ka viss plaukst un zied mūsu dzīvē! Laus Deo! Cik neticami, ka viņi no visas sirds uzskata, ka esmu vairāk nekā spējīga! Kā nu es tagad to attaisnošu? Kas par izaicinājumu! Un ja vien es attaisnošu viņu cerības, mani izaicinās jaunam izaicinājumam vēl šogad! Laus Deo! Un, ja būs lemts, pret pavasari mēs varēsim baudīt Skotijas skopulīgo sauli mūsu pašu mauriņā, - Laus Deo!
8/25/11 09:54 pm
Tik ļoti gara diena. Un tās vidū ļoti garas sarunas ar reģionālo priekšnieku. Kaut es zinātu kādus buramvārdus kā īsināt stundas līdz pirmdienas pēcpusdienai! Ja notiktu tā, kā, es ceru, notiks, es tik ārkārtīgi priecāšos! Tas būtu kā ieniršana vilņos nevis šūpošanās uz tiem. Ja vien esmu gatava šādam izaicinājumam. Pusotru stundu skaidroju augstāk minētajam priekšniekam, kāpēc es esmu gatava. Kāpēc lai es pati nenoticētu? Ja jā, nekas cits neatliks kā būt gatavai.
Lūdziet par tiem, kas ir jūrā!
8/13/11 01:16 am
'Those Were The Days' still awakes the most fragile feelings in me. Almost like I was old and dusty, like precious books, like thought thoughts.
8/5/11 11:54 am
Nesen runājāmies par rakstniecību, tētis un es. Par šo DRANG rakstīt. Par to, kā ne vienmēr sanāk, tikai reizēm izdodās. Nekad nevajag aiztamborēt kritisko prātu. Tikai nevajag pārstāt.
Viņš vienmēr bijis tas, kuru es saprotu cauri un cauri. Kuram es varētu līdzināties, bet nekad neuzdrošinātos.
Man vajadzētu pārstāt bārstīties ar teikumiņiem šeit, izniekot vārdus elektroniskajai pasaulei. Jāsalasa sevi kopā, kā no klucīšiem jāsaliek visa "es" vienā personā - spēcīgā, piepildītā, bastionā.
Viņš man teica, ka jāpārstāj Savas domas, jādomā Domas. Bet visu šo es saku citiem vārdiem. Viņš lietoja vēl pavisam citus.
7/29/11 12:28 pm - Kabriolē
Braukt, kurp acis rāda, līkumojot pa šauriem lauku celiņiem, strauji bremzēt, ja aitas aizšķērsojušas ceļu, augšup un lejup, zem viaduktiem, pāri tiem, pāri tiltiņiem, kuru norādes brīdina, ka tie ir vāji, ducināt Kurta Kobeina kucēniskos brēcienus, matiem plivinoties un kājām uz paneļa mūsu svētdienu izbraucamajā kabriolē, pieturēt mežmalē, lai dotos piedzīvojumos, ieminot jaunas takas, atrast ūdenskritumu un izģērbties kailiem turpat, lai vējš glāsta ķermeni ar savu visaptverošo elpu, un tie daži saules stari, kas izspraucās caur koku lapotnēm, silda, aizverot acis šādas zaļi dūmakainas, putnu piedziedātas, mežvidus burvības priekšā, sapņot par gadsimtu karagājieniem, bruņiniekiem, raganām un pūķiem, karaļiem un to dzīves likstām un visu to..
7/18/11 10:44 pm
Skūpsti ir lielgabali, kas sarauj gabalos. Skūpsti ir kā pērkons, kas izārda smago negaisa tuvošanās gaisu. Skūpsti bezprātīgi nogalina visu pirms tiem. Lielgabali, kurus, posteņos, asinīm stingstot, mēs gaidām aizrautām elpām. Dun-dun-dun, tie pārnes mūs laikā uz pavisam citiem abeļdārziem, apvāršņiem, jūrām - viļņojošām, smilkstošām un izsmeļamām. Izsmeltas, tās izmet krastā pavisam bez gaisa krūtīs, saule dedzina acis.
7/16/11 01:24 pm
Negai-ai-ai-ais!
7/14/11 08:47 pm
Cik žēl, ka negaidu viesus. Kā es varētu paspīdēt ar savu jauno grāmatplauktu! Tā saturs ir rūpīgi izmeklēts. Tieši tik pat izmeklēts kā it viss manās mājās... un manā galvā lielākoties, ja Jūs atļaujiet.
7/11/11 09:07 pm - Sacerējumam laika kā nav - tā nav.
Līdz tam zināt, ka es esmu Skotijā visromantiskāko apsvērumu dēļ. Tikai un vienīgi mīlestība ir iemesls, kāpēc neesmu atbēgusi atpakaļ pie vecmātes veļasšnorēm ķiršos un sirsenīšiem aizkrāsnēs, vasaras nakšu pastaigām ap Māras dīķi un tā bezgalīgi. Lūdzu. Un lai nesāpētu būt prom no Dzintarkrastiem, es izbaudu dzīvi, es priecājos par katru vismazāko parādībiņu, katru smaržu, katru gaismas staru, es dzīvoju, elpodama ļoti dziļi, ļoti, ļoti dziļi. Es esmu predestinēta šejienei. Un, ja Jums tīk, es mīlu šo Zemi tā pat kā - to, man tagad tālo.
7/5/11 09:54 pm - Zēns un šoferis
Autobusā stāvēju pie vējstikla un redzēju, kā gadus desmit jauns puika uz riteņa līksmi atdod godu autobusa vadītājam, kurš savukārt līdzīgi pamāja pretim. Pateicos par ceļu, izkāpu un smaidīdama devos mājup.
Kāpēc man šķiet, ka vienīgi šejienes mentalitāte to pieļauj? Esmu pārliecināta, ka tas bija gluži parasts zēns un šoferis - viens no simts šoferiem pilsētā, ka šie divi cilvēki nekādā veidā nav saistīti - ne ar ko citu kā vien šo jautro žestu. Tajā bija kaut kas tik cēls, kaut kas Holivudisks, pat eksotisks man, no Eiropas provinces nākušajai. Zēns militāri pamāj šoferim, šoferis militāri māj atpakaļ. Visi smaida, viņi un mēs. Cik vienkārši. Cik daiļi.
7/4/11 07:29 pm
Šodien sanāca nodarboties ar kardiovaskulāro treniņu tieši blakus septiņdesmit trīs gadus vecai kundzītei, kas darīja to pašu. /Ilgi neesmu redzējusi nevienu tirgus bābu, dzīvei zūd ķēmīgā pievilcības puse../
7/3/11 10:38 am - Īsumā
Manas gaišākās šodienas brokastu ievārījumi ir ar, protams, ogām un augļiem un arī ar šampanieti, un čilī, un taragonu, un tā tālāk.
M.'a mātes prāt, man vajag ieviest sunīti, vislabāk - klēpja. Kas mani gaidīs mājās, kamēr M. atdod lielāko daļu dzīves savai kaislībai Pavārmākslai.
Savādi, cik viegli sajaukt "laptop" ar "lapdog".
M.'a nav mājās. Ir ļoti grūti viņu gaidīt. Sunītis varbūt IR laba doma.
Virtuvē ir puspudele portvīna!
Būt kopā ar M. ir vienīgi svētki.
Šopēcpusdien esam ielūgti uz bārbekjū, un ticiet vai neticiet, spīd saule un liekas esam ap 20 grādiem!
Divas dienas neesmu nodarbojusies ar sportu. Vakar, jo es vēlu pabeidzu darbu un šodien - jo es gaidu M. Jūtos savādi. Bet meitenes menstruāciju laikā vienmēr jūtas savādi.
Portvīns ir lieliska ideja!
Kāpēc gar logu brauv tik daudz automašīnu! Man visu laiku jāskatās pa logu, vai tā nav īstā..
Es gaidu M., mani gaida trauku čupa.
Nākamnedēļ pirksim Milzīgu Grāmatplauktu!
Atradu ledusskapī kūpinātu brie no Inverurie. Debešķīga kombinācija ar portvīnu.
Ārā ir tik saulains, ka varbūt varētu izslēgt apkuri.
Man ir mazs japāņu puķpodkociņš. Esmu to ļoti iemīļojusi.
Varbūt šī ir īstā automašīna! Nav gan.
Man liekas šī ir! Urrā!
cik reizes man nav tā licies, bet tā nav bijusi īstā.
Atslēgas durvīs griežās kā Čaikovska pirmā simfonija!