Ir pagājis ilgs laiks, kopš es vairāk nemātājos pa svešiem krastiem. Ir tā, ka man ir viss, ko viena latviešu vai jebkāda spindzele varētu vēlēties. Man pat ir tumšsarkans BMW, ja vien tas kaut ko izteiktu izglītotās aprindās. Ar ādas salonu. Ziniet, ir bijis grūti. Ļoti smagi, pat. Bet lai nu kā, šī spindzele ir izaugusi būt par priekšnieku, īstu un rūdītu. Kur tad ir bijuši mani labie draugi, kuru piemiņu loloju ar visu sirds siltumu? Es jau zinu, ka nodarbojos ar retoriku. Gribu teikt, ka rakstura stingrību un gribasspēku visi mani līdzšinējie nopelni ir prasījuši kā tāda Lielinkvizīcija. Nav jau tā, ka es visu to esmu pelnījusi, tieši otrādi. Tomēr, tomēr, manas (un jebkura cita intelektuāļa) kvalitātes ir pārnesamas uz īsto, parasto pasauli. Mana prāta apdāvinātība (glaudu sev plecu pašpārliecinātībā) ir piedalījusies lietu norisē. Un ziniet ko, ja gadās kāds tāds starp Jums, dārgie lasītāji, kuru domas māc šaubas par manu patriotismu, tam nav nekāda sakara, no kurienes es esmu. Tas lai paliek citām sarunām.