| Eseja „Kā saka Heraklīts, pret baudu cīnīties ir grūtāk nekā pret dusmām” |
[8. Aug 2007|01:36] |
Cilvēce jau no laika gala ir pakļāvusi sevi dažādām baudām, sākot jau ar akmens laikmetu, kad cilvēks ļāvās miesas kārei, pēcāk alkoholam, cigaretēm vai pat narkotikām, kas bendē ne tikai cilvēka miesu, bet arī prātu un gara vērtības. Saraksts ar lietām, kuras mēs varam novērtēt kā iekārojamas, ir nebeidzams, tas mainās līdz ar gadu tūkstošiem, taču jebkurā cilvēces eksistences posmā var apgalvot, ka šāds saraksts ir un arī, ka tāda tipa saraksts būs, tāpēc vienmēr ir svarīgi uzdot jautājumu vai cilvēks ir radīts, lai cīnītos ar dzīvnieciskām dziņām un vai viņa eksistence nav tikai mēģinājums izlabot to, ko viņam nekad nav lemts izlabot. F. Nīče savā grāmatā Jautrā zinātne par šo jautājumu izsakas šādi: „Lai ar kādu skatu, labu vai ļaunu, raudzītos uz cilvēkiem, es vienmēr viņus, visus un katru atsevišķi, atrodu pie viena uzdevuma: darīt to, kas nes labumu cilvēku dzimtas saglabāšanai. Un nepavisam jau ne jūtot mīlestību pret šo dzimtu, bet gan vienkārši tāpēc, ka viņos nav nekā vecāka, spēcīgāka, nepielūdzamāka, nepārvaramāka par šo instinktu, - jo tieši šis instinkts ir mūsu sugas un bara būtība”.
Jau no mazotnes esmu aizdomājies par lietu savstarpējo ietekmi un konfliktsituāciju cilvēkā, kad tam pavisam vienkārša veidā ir jānostāda savi principi augstāk par cita kopuma vai spēka principiem. Tas gan nenozīmē nostādīt šos principus par pārākiem vai kā citādi labākiem, bet pavisam vienkārši nostādīt tos kā savus principus un rīcības mehānismus konkrētā situācija. Te varētu runāt par pasniedzēju un vecāku audzināšanas mehānismiem un mērķiem, kurus piedāvā bērnam apkārt esošie cilvēki. Bieži vien esmu saskāries ar cilvēkiem un pat cilvēku grupām, kuri neredz citus pastāvēšanas veidus kā tikai atdoties baudām un cīnīties pret dusmām. Un vai te ir cīņa? Nepavisam. Šie cilvēki savā attīstības fāzē man atgādina primātus, kuri turpina sugu un neizvirza savas dzīves ceļā nedz jaunus mērķus, nedz risina jaunas vai kā citādi aktuālas problēmas. Cīņai, manuprāt, te ir vēl graujošāka loma kā dīkdienībai, jo cīņas agresijas rezultātā var ātri iznīcināt un likvidēt ne tikai iemeslus, bet arī sekas un motivāciju. Var iznīcināt arī vadoņus un domātājus un iznīcināt pamatdomu. Taču dīkdienība ļauj lietām attīstīties savā gaitā un praktiski tiekties uz neiespējamo neitrālumu, kas nekad nevienam man zināmam cilvēkam vēl nav izdevies. Tāpēc rezultātā vienīgais graujošais faktors dīkdienībā ir laiks kā graujošs un visaptverošs faktors un dīkdieņu īpatsvars sabiedrībā. Attiecīgi, ja šis, manis pieminētais, īpatsvars ir nomācoši liels, tad tas var degradēt arī pārējo sabiedrības daļu, kas liedz sabiedrībai attīstību un noved to pie netikuma vai galējībām. Cīņas gadījumā cilvēks tikai mēģina uzvarēt savu gara slimību un rīkojas līdzīgi kā zāles rīkojas ar slimniekiem, tās izārstē tikai sekas nevis palīdz iemeslu risināšanā. Manuprāt, ir jāmeklē dziļāki iemesli un jāatrod motivācija risināt šo situāciju katrā-vienā no mums, nevis karot ar abstraktiem jēdzieniem, kas ,patiesībā, ir tikai mūsu vājuma sekas un katrā vājuma mirklī ir vēlme cīnīties. Es necīnos, jāatzīst – es rodu sevī attieksmi pret notikumiem, kas manī rada attieksmi arī pret tikumību un krietnumu. |
|
|
