Laiski šķirstu īpašumu sludinājumus un dusmojos, ka visas mājas ir tik vienādas. Tā viena, kas patrāpījās citāda, ir pārdota. Un tāpat man iet ar automašīnām. Tas nekas, ka līdz pirkšanas brīdim varbūt tikšu tikai nākamgad. Visas tās automašīnas, kas man priecē acis, ir ar pārāk lieliem motoriem, lai apdrošinātu iesācēju, vai pārāk vecas, lai varētu saremontēt bez milzīgiem izdevumiem, ja nu kas salūzt. Manā muļķīgajā auto-nepazinējas prātiņā bija iekurtulējusies doma, ka var jau nopirkt sarkanu, sarūsējušu astoņdesmito gadu mersedesu un braukt lepni paceltu galvu, bet nekā - gribēdams neapdrošināsi. Atliek vienīgi vien sev iestāstīt, ka ir ļoti jauki arī braukt ar 2008. gada Nissan Micra, kādu te ielās ir lielais vairums. Kāda galu galā starpība(?). Pēc divdesmit gadiem gan jau mēs braukāsim ar M. tēta rolsroisu.