Māte Zeme
Ō, dzīves līkloči un, ō, nebēdnība! Katra diena ir jauna sleja krustvārdu mīklā. Te mijas apnikums, nespēks, prieks, uzvaras.
Uzvaras? Pasaulē kaut kas notiek. Notiek izmaiņas vai varbūt tieši otrādi notiek viss tas pats no jauna un no jauna - zināmais, aizmirstais, vecais. Divi rakursi - karš un kara neiespējamība. Trešais ir vienaldzība, kas visu sabiedrību pārklāj ar smalki tamborētām sedziņām. Ō, stabilitāte, ō, tv kanāli un platekrāni. Riņķa deja un riņķa deja iežūžina nesāpīgā, pašsaprotamā nāvē.
Ja tomēr ir garlaicīgi, sāksim karu. Nevienam no mums nav ko zaudēt. Mūsu ķermeņi paši arradīs pirmsākumus zemes nežēlīgajā klēpī. Kamdēļ gan domāt, ka mēs, zemes bērni, esam spējīgi izpostīt zemi, ja tā var vienkārši aprīt mūs savās neizdibinājamās dzīlēs! Ak vai, šī māte zeme, kas nav izpaudusi savu varenību. Jo kam viņai tas? Viņas pazemīgajai sirdij nav neviena, ar ko tā varētu sacensties. Un tāpēc tā pilda vienīgi savu prātu un nogaida to dienu, kad satriekt visu lupatu lēveros, ja vien viņai tā labpatiktu.