Provinces skatuve
Recent Entries
4/20/12 09:04 pm
Katru rītu jāiesoļo dažādu mērogu katastrofiņās. Astoņas stundas vēlāk to nekad nav bijis.
4/9/12 08:53 pm
Tā vien nevaru sagaidīt mājās mīļoto, lai iekristu viņa rokās. Šodien īpaši tirpinoši ir domāt par viņa mājuppārnākšanu un konsekventajiem apskāvieniem. Es viņu mīlu tik ļoti, tik ļoti, ka lai kādas muļkības es arī varētu sastrādāt, es tomēr nekad tās nesastrādāšu. Bet ko es te par muļķībām. Galvenais ir tas, ka es zinu visu un viņš zina. Mums nemaz nevajag izteikties, lai zinātu.
3/29/12 01:14 pm
Aprīļa beigas ir aiz kalniem. Sasodīti ilgi jāgaida.
3/25/12 11:16 pm - Darbs un vēl kaut kas
Es atkal rakstu par šodienu. Kā tāda maza meitene avīzei "Laba", mīļā Laba...
Šodiena lieliski uzlaboja manu vispārējo gara stāvokli. Lai gan mans vispārējais gara stāvoklis pēdējās nedēļas nekādā ziņā nav bijis peļams, man ir nācies saskarties ar, ko mēs saucam par "the same old shit". Lai arī kā, šodien mana jaunā darbiniece glāžainām acīm man paziņoja: "You really should have been a teacher." Ar kādu laimības sajūtu man tas piepildīja dvēseli, Raiņa vārdiem izsakoties. Īsāk sakot, es pavadīju 5 stundas apstāstot Companies Policies, COSSH, Standart Operation Procedures, Core Standards un Membership Types. Un tad 4 stundas iekaļot viņas jauniņajā prātā Fire Evacuation Procedures un Panic Alarm Responses. Pēc visa šī viņa man pazemīgi paziņo, ka ir visu sapratusi tā, kā nekad mūžā pirms tam.
Otrkārt, mums šodien bija plus divdesmit viens grāds, kamēr Londonā bija plus desmit.
Treškārt, es pavadīju visu pēcpusdienu un vakaru pie M. vecākiem ar Monkey Shoulder viskiju un lieliskākajām sarunām par audzināšanām un mentalitātēm, un pagātnēm, kariem, visu to.
Ceturtkārt, M. tagad ir virtuvē un gatavo man vakariņas - Pork fillet wrapped in streaky bakon, bourgionon sauce and a grain mustard mash.
Piektkārt, Hawkwind ir lieliska mūzika.
3/24/12 10:19 am
All is back to normal. Back to my German discipline classes.
3/3/12 08:20 pm
Tuvojas brīvdienas, un es beidzot varēšu izmest visas darba šausmiņas no galvas. Pēdējā laikā neesmu bijusi, tā teikt, priekšzīmīgs priekšnieks. Ir bijis smagi. Man tik daudz ir jāmācās. Vispirmām kārtām, jāmācās komandēt, nevis palūgt. Ar palūgšanu nekas nesanāk. Ar draudzēšanos vēl mazāk, par nožēlu. Nekāda draudzēšanās man nesanāk šā vai tā, esmu cita podiņa zivs, kā šeit saka. Ir tik grūti šo visu sabalancēt. Pēdējās pāris nedēļas esmu staigāta pāri, lai gan beidzot ieguvu savu menidžeres titulu. Iespējams, ka būtu vieglāk ienākt kompānijā kā menidžerim, nevis tikt paaugstinātam. Sevišķi ja kompānijā ir seni darbinieki, kas varbūt ir gribējuši būt manā vietā, bet nav varējuši.
Lai nu kā, nospriedu, ka piezīmes ir jāraksta ar sarkani tinti, un bērni ir jāsauc pie direktora, ja neuzvedās.
Bet tuvojas brīvdienas. Ir plānotas dažādas lieliskas aktivitātes. Lai viņi tikai pamēģina man zvanīt!
2/23/12 01:10 pm
Viens saulains brīvdienas rīts ar Bratwurst un Norvēģu ainavām Grīga brīnišķīgajā daiļradē nodzīvots, mājas soļi izstaigāti, tagad jāaizbrauc uz darbu noskaidrot, vai viss ir pa vecam, un tad es varēšu gaidīt M. kā tādu jūrnieku no kuģošanas mājās. Plauktā stāv puspudele viskija.
Ak jā, vakardien saņēmu pāris apsveikumus par neseno paaugstinājumu. Saprotu, ka visiem neapsveicējiem skauž. Man jāsmejās.
2/21/12 04:58 pm - Mu-u-uļķē sīrds, tai nekad nekur nav gana, mīlu to jo tikai...
Man ir tik skumji šodien. Tik ļoti skumji. Es neko nesaprotu, kad man ir tik ļoti skumji.
Šo pēcpusdienu varu salīdzināt tikai ar melodrāmu, kur romantiskā varone sabrūk vientulībā un raud kā tērēta, skatītājus un pašu atstājot neizpratnē.
2/20/12 08:23 pm - Šodien un vispār
Šī cikla zodiaks man ir darba situāciju konstelācijas, zvaigznes var veidot, kādus vien rakstus un riņķus tās grib.
Šodiena mani apkrāva ar vezumiem kā tādu darbēzeli - atkal. Bet, saprotams, darbēzelim nav nedz jāsmaida, nedz par ko jāatbild, kad viņš velk sev uzlikto nastu. Darbēzelis var pūst un elst, ja viņam tā patīk, dziedāt blūzu, ja viņam tā patīk. Es? Es esmu priekšzīmīgi savaldīta, un man tādai jābūt.
Tikai brīnos, kāpēc vienā jaukā dienā viss nevarētu būt kārtībā, un mēs visi varētu baudīt sava darba augļus. Vienā jaukā dienā pienāktu gals manai to-do-list, nebūtu kļūdu, serveri neuzkārtos, kluba locekļi nesūdzētos par šo vai to, neviens nemēģinātu iekļūt ēkā nelikumīgi, velosipēdi vai maki netiktu pazaudēti un zagti, gaisa temperetūra apmierinātu visus, visi ziņojumi būtu nosūtīti pareizajiem adresātiem, neviens nesagrieztu kāju pēdas uz ieplaisājušām flīzēm, visi būtu visu samaksājuši un mēs par to būtu atskaitījušies, zem galda nekrātos putekļu slāņi, ugunsdrošības panelis nesignalizētu kļūdas sistēmā, visi būtu visu sapratuši un parakstījuši utt., utt.. Ak. Un es jau redzu gara acīm - tajā jaukajā dienā kādam būs sirdstrieka Body Pump nodarbībā, solārijā vai uz skriešanas trenežiera. Tā vien liekas, ka ir jāgaida pastarā diena, lai iegūtu īstu apmierinājumu.
2/15/12 08:37 pm
Pēdējo dienu viengabalainība mani sadrumstalo mazos, bezjēdzīgos lūžņos. Vārdi ir sagāzušies viens otram virsū bez žēlastības iznīcinot jebkādu iespējamo domu.
2/14/12 07:57 pm - Brīvdiena
Pulksten astoņi. Varētu iet barot pīles vai klīst pa ielām, vērojot kaimiņu mīļākos vakara televīzijas raidījumus. Pulksten astoņos es beidzot uzmetu gultas karaļvalsti, aizmetu Dostojevski, un izlemju saģērbties. Apburoša, kāda nu es esmu, kad uzvelku savu mīļāko kleitu un uzlieku mazliet rūža, dodos atlikušās stundas vienatnes pavadīt dzīvojamajā istabā pie vīna glāzes, Grīga, Čaikovska un pārdomām. Bet šīs pārdomas ved tikai uz to pašu sasodīto bezvārdu dīķi, kura dibenā noteikti slēpjās kāda prātīga lietu saprašana.
Līdz šim es šeit neesmu satikusi nevienu cilvēku manas viesmīlības cienīgu, ar ko kopā varētu kliedēt drūmos vientulības vakarus. Kurš moderns jaunietis vēlētos gan nākt pie manis ciemos, ja maģis ducina Bahu, un namamāte runā kaut ko par Šilleru vai arī piedāvā skatīties itāļu filmas?! Šeit nevienam nepatīk skumt tā pat vien aiz ideālisma.
Pulksten pusdesmitos es skatīšos pa logu, cerot ieraudzīt M. sudraba toijotu. Plate būs aizķērusies aiz kāda sērīga akorda, bet man nebūs spēka piecelties no dīvāna, lai pārkārtotu adatu. Pulksten pusvienpadsmitos dzīvoklī iegāzīsies M. pilns enerģijas un darba piedzīvojumu atstāstiem, bet es, vienatnes domu apdullināta, nespēšu sekot. Mēs ēdīsim lieliskas vakariņas, skatīsimies kādu filmu, kuras vidū es aizmigšu viņa apskāvienos.
Un tad nāks rīts, es skriešu uz darbu, kurā skriešu visu dienu, satraukusies par visām šīm uzdevumu nāves līnijām, priekšnieka omām, darbinieku nespējību saprast 2+2 un citām nesvarīgām ikdienas traģēdijām. Sasodītās riņķa dejas. Tpfu.
2/10/12 08:41 pm - Ielas
Pārāk maz tagad sanāk soļot pa pilsētu kā agrāk, steidzoties birdināt klaudzošus soļus vienu aiz otra, pa-pam pa-pam, apdzīt vecmāmiņas un izvairīties no mātēm ar brēcošiem bērneļiem, plūst pāri ielai kopā ar 20 citiem, kad iedegās zaļā gaisma, salīt vasaras lietū kopā ar 20 citiem, iemaldīties krogā vai antikvariātā pašai nemanot un tā jo projām.
Es ļoti esmu iemīlējusies kādā pakalnainā Invernesas nostūrītī pie Nesas upes! Tur ir brīnišķīgas Viktorijas laika gotikas pelēkiem akmeņiem būvētās villas, bet šur tur pavīd kāda tā perioda vidusšķiras mājele, kādā es sapņoju iemitināties. Es katru reizi saku M., kad esam tur, cik ļoti laimīga es būtu ar kādu stūrīti no vienas no šīm senlaiku būvēm un mazu rožu dārziņu (visiem šeit vienmēr ir bijuši rožu dārziņi), cik sajūsmināta es katru rītu ietu uz beķereju pēc maizītēm, ja vien es varētu iet pa šādām ielām un viena būtu savā ziņā mana! Man šķiet, ka M. klusībā sapņo par plašu, baltu māju ar lielu zaļu mauriņu un 3 en-suite guļamistabām mazliet ārpus pilsētas. Protams, šobrīd tik plašus mērogus neplānojam, bet es nemaz negribu plānot! Es gribu dzīvot pelēkā akmens mājiņā ar 5 skursteņiem un pavisam noteikti klusajā centrā! Atliek vienīgi cerēt uz atbalstu no augstākas providences, ka izlemšanas brīdī kāds šāds variants tiks piespēlēts un M. būs spiests atzīt, cik romantiska šāda dzīve ir (noteikti ir nevis varētu būt).
Pa vidu visai šai brīnišķīgajai apbūvei ir Bellfīldas parks. Vieni rododendri un rozes un visādi savādi, no tālām zemēm savesti koki, Viktorijas laika dārznieku netikums. Vakar mēs tur bijām spēlēt tenisu, un, saprotams, doma, ka aiz māju stūra varētu būt 6 teniskorti mani pamatīgi sakairināja. Man šķiet, ka lielākajā daļā manas spēles kļūdu bija vainojama mana sapņainība. Pirmkārt tāpēc, ka es dzīvoju vietā, kur ziemas var nebūt, kur februāra vidū var spēlēt tenisu ārā, neapbruņojoties pat ar garroci. Otrkārt tāpēc, ka visapkārt uz pakalniem satupinātas villas ar skatu uz vienmēr strauji plūstošo Ness upi (un teniskortiem). Treškārt tāpēc, ka esmu laimīga, ka varu tā sapņot. Ka man mājās vienmēr ir franču siers un Dostojevskis.
1/26/12 02:18 pm - Reģionālais Direktors
Un Februārī man būs jauns tituls. Nemaz ne slikts sākums jaunajam gadam. Nesaprotu vēl joprojām, kāpēc viņi domā, ka es to varu pavilkt.
Ilustrējot dzīves ironisko pusi, varu teikt, ka ja es būtu mans reģionālais direktors, es domātu, ka tā latviešu spindzele ir nestabīla. Es Paulu redzu labi ja reizi nedēļā, bet vienmēr ir kaut kas, kas mani manā rīcībā drausmīgi sadusmo. Piemēram vakardien mēs runājām pa telefonu un viņš ļoti pieklājīgi apvaicājās par manu veselību, jo es biju slima pāris nedēļas atpakaļ. Es entuziastiski adbildēju "thank you, Paul, I'm feeling exellent, very well indeed" - un tad kaut kas iekļuva manā rīklē un es sāku histēriski klepot.
Ja Jūs iedomājieties manu Reģionālo Direktoru, tad iedomājieties biznesmeni ap 50, kādu to rādītu filmās, ārkārtīgi ieturētu, cēlu, nopietnu, vienmēr aizdomīgi smaidošu, mīklainu, visu redzošu. Kad viņš mani intervēja manai pirmajai vadošajai pozīcijai, mēs daudz jokojām un atmosfēra bija lieliska. Viņš skaidri un gaiši lika saprast kādu uzmanību viņš pievērš valodas psiholoģijai, kā viņš neieredz tādus piemērus kā "no problem at all" etc. Es, saprotams, nopietni piebalsoju. Ever since then, kad Pauls man jautā "How are you today" es saku "not bad, not bad at all"! Katru reizi es gribu nokost sev mēli. Jocīgākais, protams, ka es nevienam citam neatbildu ar "not bad at all".
And that's my story (lasīt ar vikingu akcentu).
1/26/12 02:10 pm
Šis viennozīmīgi ir manas dzīves lieliskākais Janvāris. Ja vien es uzdrīkstētos ticēt, ka sniega nebūs vispār, man sāktu iepatikties ziema. Vismaz man nebūtu iebildumu. Pussešos no rīta atvērt durvis un sajust siltu gaisu Janvāra vidū ir brīnišķīga izjūta. Un tāda tā arī paliktu, ja vien doma, ka ziema nav pārverēta, ka tā slēpj savu patieso spēku, ka tā sakaus mani nesagatavotu, vienmēr neplivinātos pa apziņu. Cik briesmīgi tas būs. Narcises un krokosi jau nedēļas kā sadūšojušies un stiepj savas vārgās galviņas pretim saulei. Ziema. Ziema nāks un visu šo jaukumu apraks savā ledainajā kapā.
1/9/12 07:44 pm - Mazliet par skotiem
Ur ye Scottish? A um. Ye ken ur a true Scot if ye can properly pronounce Ecclefechan, Sauchiehall Street, St Enoch, Auchtermuchty and Aufurfuksake. Yer used tae 4 seasons in wan day. Ye kin faw aboot pished wioot spilling yer drink. Ye kin make hael sentences jist wi swear wurds. Ye know irn bru is a hang-er cure. Ye actually unnerstawn this message and yer gonnae repost it.
1/8/12 06:41 pm
Mocos ar Dikensu un Džoisu lielākoties praktisku apsvērumu vadīta, bet tik ļoti velk atpakaļ pie krieviem.
12/15/11 11:27 am
Un atpakaļ pie ponija. Nespēju sevi saprast spogulī, ja man nav matu uz pieres.
12/15/11 11:18 am - Nāci, nāci
Dāvanu saiņošana rit pilnā sparā. Un nekas nevar būt labāks pavadījums kā BBC radio Classic. Kā man ir noriebušies tie subkultūras surogāti.
12/12/11 09:47 pm
Vienmēr esmu cīnījusies ar jautājumu "kādēļ ne?", bet vienmmēr esmu zinājusi atbildi. Nepietiek jau ar atbilžu zināšanu un prātuļojumiem, vajag (izklausīsies patētiskāk nekā ir) - sirdsgudrību. Un tādu saviem spēkiem nevar iemantot.
Cik gan sekla un neveiksmīga var būt dzīve bez tās.
Manī vienmēr maisīsies jautājumi, kuru atbildes es no jauna un jauna mīlu meklēt. Cik bezmērķīgi būtu būt citādi.
12/10/11 12:10 pm
Kāda savāda diena. Es vēl joprojām nemāku dzīvot. Jāsāk gatavoties šovakara ballei, bet es te sēšu un grimstu sentimentos.
12/7/11 07:52 pm
Viss šķiet ārkārtīgi saprotams. Esmu uz pareizā ceļa.
11/26/11 02:00 pm
Tik neticami, ka vēl dažas stundiņas un manos Invernesas apartamentos iesoļos B., mana lielikā, mana otrā.. Otrā, jo S. bija pirmā, bet viņas ģimene pārvācās uz Beļģiju 1999. gadā. Ar B. mēs iepazināmies 2001. gadā. 10 gadi manā vecumā šķiet vesela mūžība. Kas par svētkiem!
11/23/11 05:02 pm
Patiesībā es lepojos ar maniem karjeras panākumiem. Lai cik grūti man arī nav gājis kopš septembra, tagad viss ir norimis - skaudīgie kolēģi, darbu blāķi, nedrošība, nezināšana, darbs mājās, negulētās naktis. Nav jau tā ka nu esmu pabeigta, lieliska menidžere, bet es zinu, ka kļūstu labāka ar katru dienu. Es arī beidzot sāku praktizēt komandēšanu un sarāšanu. Neticami, ka man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uzsāktu šos pienākumus. Pirms tam es pēros vairāk pa papīriem un tabulām, un murgiem nakts vidū. Jūtu pat, ka varu atsākt lasīt grāmatas. Pēdējā laikā bija neiespējami koncentrēties uz jebko citu kā darba pienākumiem.
11/19/11 09:15 pm - Rupjmaize
Esmu laimīgākā sieviete ciemā! Pēdējās trīs dienas es pārtieku vienīgi no rupjmaizes, sāls un sviesta. Kā lai jums apraksta sajūsmu, kas mani nes kopš brīža, kad pirmo reizi iekodos M. ceptajā rupjmaizē! Neko negaidīdama, nositu stundas līdz M. mājup pārnākšanai. Bet līdz ar ierasto kņadu koridorī, kas liecina par M. ierašanos, manā apziņā parādījās aizmirsta smarža. Un tad jau viņš ir man blakus un ieliek manā klēpī lina dvielī ietītu siltu tīstoklīti, sakot, ka tā esot dāvana. To atverot, manā priekšā bija rupjmaizes kukulītis pēc skata gluži tāds pats kā no labas maiznīcas Latvijā. Bet vai jūs domājat, ka esmu naiva? Es neļāvu sev būt naivai un gatavojos uz acu apmānu - melns, spīdīgs maizes klaips ar ķimenēm, labi, bet garšā es biju gatava vilties. Šis te vīrietis ir bijis Latvijā divas reizes. Pirmajā reizē viņš neizrādīja nekādu lielo sajūsmu par rudzu maizi, otrajā reizē viņš to šad tad uzslavēja. Es, protams, nekad nebeidzu skumt par rupjmaizes neesamību Skotijā. Bet te nu viņš ir, mans M., izcepis rupjmaizi. Bet svarīgais brīdis bija tad, kad iekodos pirmajā šķēlē. Es nezināju, ko domāt. Jūs man neticēsiet, ja teikšu, ka mana skota rupjmaize ir garšīgāka par labākajām ceptuvēm (nesacentīšos ar vecmāmiņām) Latvijā!Rūgta, kraukšķīga garoza, mīksts, sulīgs, skābi-salds vidus, mmmm, un tas viss šeit - Apvienotajā Karalistē, kur cilvēki saprot tikai un vienīgi bezgaršīgu, uzpūstu baltmaizi! Kā es vēlētos dalīties savā laimīgumā!
11/18/11 08:41 pm
Trijos pēcpusdienā iekārtojos gultā ar mandarīniem un filmām, vispār jūtos kā kaķēns starp kamoliņiem.
10/20/11 08:35 pm - 20.oktobrī
20. oktobris. Oktobris vispār ir sentimentāls laiks. Es nekādi nespēju izmest Kalnciema ielas dzīvokļa atslēgas oktobrī. No atslēgām jāatbrīvojas, kamēr vēl ir apjausma, ko tās slēdz. Bet man ir tāda tumša sajūta, ka mans pēdējais Rīgas elpas vilciens ar šo tad arī būtu izelpots. Ir visādi mēneši gadā. Oktobrī man riešās asaras acīs pat pieļaujot domu par atsacīšanos no manas trakulīgās jaunības sapņiem.
10/19/11 07:52 pm - Laiks
Rudens vēsums ir gaisā. Šodien pavisam jocīgi salst, bet koki vēl joprojām spītīgi paliek zaļām lapām. Stundas, dienas, nedēļas to vien dara kā manu acu priekšā grupējas mēnešos. Nespēju noticēt, ka esmu tagad, jo Tagad izslīd no manas apziņas tik apbrīnojami strauji. Nemaz nav laika pievērsties Tagad, lielākoties es domāju par Tad Toreiz un Tad, par kuru vēl taču neko nezinu. Es esmu okupēta ar savām darba frontēm. Līdz 20tajam, tas ir rīt, man vajadzēja Annai un Džeimijam izskaidrot "Customer Complaint Handling", līdz rītdienai man vajadzēja sagatavot materiālus SVQ mapei, līdz vakardienai man vajadzēja piedalīties First Aid kursos un līdz mēneša beigām man vajadzēja atrast laiku DM apmācībām. Ja es sāktu uzskatīt to, ko esmu paguvusi laikā, neviens šo te tekstu nelasītu līdz galam. Vēl es piedalos dažādos psiholoģiskos kariņos, kuri varētu izvērsties par īstām nepatikšanām. Liekas, ka mani pretinieki ir izbēguši no bērnudārza, lai jauktos pa kājām pieaugušajiem - man, piemēram. Jocīgi tā secināt par 40 gadīgiem tīņiem. Cik nožēlojami. Patiesībā, man ne prātā nenāca, ka priekšniekiem ir šādas likstas. It kā nepietiktu ar septiņu cilvēku darba grafikiem un visādiem muļķīgiem ziņojumiem priekš Head Office. Lai kā arī nebūtu - man ir no tiesas interesanti būt iemestai šādā jūrā. Es esmu pavisam nepieredzējusi man piespēlētajās situācijās, viss ir svaigs, aizraujošs un nogurdinošs.
Saprotams, ir, kas nemainās - es skatos pulkstenī katru vakaru simt reizes, kamēr gaidu manu skotu bruņinieku pārrodamies mājās no cīņas, ko sauc Dinner Service. Un tad sākās īstais Laiks. Mans un mūsu Laiks. Pāris stundiņas mūsu Laika. Šķiet, es esmu nelabojama šajā ziņā - par pilnvērtīgu Laiku es redzu un jūtu tikai to, kas pavadīts starp Mums.
9/4/11 09:19 pm
Vientulīgi - mazliet. Es ceru, ka tas pāries drīz. Nekad nedomāju, cik priekšnieki ir vientuļi. Un nesaprasti. Čaloju vienā čalošanā darbā, bet, kad iekāpju autobusā, mana seja ieņem kaut kādu tukšu, neko neredzošu pozu. Nirvana labi skan šādā stāvoklī.
9/2/11 10:25 am
Mīksti vārītu pīļu olu brokastis piektdienas rītā. Pētersīļotas tomātmaizītes ar neaizstājamajiem citronpipariem. Septembra rīta liekulīgā saule spoguļojas manā kafijas krūzītē. Kafijas krūzītē, kas rotāta ar milzīgām sarkanām magonēm. Tām pašām, kas spītīgi auga uz karavīru kapiem Sandersas laukos, kad nekas cits tur nevēlējās augt.
8/31/11 05:11 pm - Laus Deo!
Cik neticami ir, ka viss plaukst un zied mūsu dzīvē! Laus Deo! Cik neticami, ka viņi no visas sirds uzskata, ka esmu vairāk nekā spējīga! Kā nu es tagad to attaisnošu? Kas par izaicinājumu! Un ja vien es attaisnošu viņu cerības, mani izaicinās jaunam izaicinājumam vēl šogad! Laus Deo! Un, ja būs lemts, pret pavasari mēs varēsim baudīt Skotijas skopulīgo sauli mūsu pašu mauriņā, - Laus Deo!