Tuvojas brīvdienas, un es beidzot varēšu izmest visas darba šausmiņas no galvas. Pēdējā laikā neesmu bijusi, tā teikt, priekšzīmīgs priekšnieks. Ir bijis smagi. Man tik daudz ir jāmācās. Vispirmām kārtām, jāmācās komandēt, nevis palūgt. Ar palūgšanu nekas nesanāk. Ar draudzēšanos vēl mazāk, par nožēlu. Nekāda draudzēšanās man nesanāk šā vai tā, esmu cita podiņa zivs, kā šeit saka. Ir tik grūti šo visu sabalancēt. Pēdējās pāris nedēļas esmu staigāta pāri, lai gan beidzot ieguvu savu menidžeres titulu. Iespējams, ka būtu vieglāk ienākt kompānijā kā menidžerim, nevis tikt paaugstinātam. Sevišķi ja kompānijā ir seni darbinieki, kas varbūt ir gribējuši būt manā vietā, bet nav varējuši.
Lai nu kā, nospriedu, ka piezīmes ir jāraksta ar sarkani tinti, un bērni ir jāsauc pie direktora, ja neuzvedās.
Bet tuvojas brīvdienas. Ir plānotas dažādas lieliskas aktivitātes. Lai viņi tikai pamēģina man zvanīt!