Laiks
Rudens vēsums ir gaisā. Šodien pavisam jocīgi salst, bet koki vēl joprojām spītīgi paliek zaļām lapām. Stundas, dienas, nedēļas to vien dara kā manu acu priekšā grupējas mēnešos. Nespēju noticēt, ka esmu tagad, jo Tagad izslīd no manas apziņas tik apbrīnojami strauji. Nemaz nav laika pievērsties Tagad, lielākoties es domāju par Tad Toreiz un Tad, par kuru vēl taču neko nezinu. Es esmu okupēta ar savām darba frontēm. Līdz 20tajam, tas ir rīt, man vajadzēja Annai un Džeimijam izskaidrot "Customer Complaint Handling", līdz rītdienai man vajadzēja sagatavot materiālus SVQ mapei, līdz vakardienai man vajadzēja piedalīties First Aid kursos un līdz mēneša beigām man vajadzēja atrast laiku DM apmācībām. Ja es sāktu uzskatīt to, ko esmu paguvusi laikā, neviens šo te tekstu nelasītu līdz galam. Vēl es piedalos dažādos psiholoģiskos kariņos, kuri varētu izvērsties par īstām nepatikšanām. Liekas, ka mani pretinieki ir izbēguši no bērnudārza, lai jauktos pa kājām pieaugušajiem - man, piemēram. Jocīgi tā secināt par 40 gadīgiem tīņiem. Cik nožēlojami. Patiesībā, man ne prātā nenāca, ka priekšniekiem ir šādas likstas. It kā nepietiktu ar septiņu cilvēku darba grafikiem un visādiem muļķīgiem ziņojumiem priekš Head Office. Lai kā arī nebūtu - man ir no tiesas interesanti būt iemestai šādā jūrā. Es esmu pavisam nepieredzējusi man piespēlētajās situācijās, viss ir svaigs, aizraujošs un nogurdinošs.
Saprotams, ir, kas nemainās - es skatos pulkstenī katru vakaru simt reizes, kamēr gaidu manu skotu bruņinieku pārrodamies mājās no cīņas, ko sauc Dinner Service. Un tad sākās īstais Laiks. Mans un mūsu Laiks. Pāris stundiņas mūsu Laika. Šķiet, es esmu nelabojama šajā ziņā - par pilnvērtīgu Laiku es redzu un jūtu tikai to, kas pavadīts starp Mums.