Apstulbuma naktis. apstulbuma dienas. Mēnesserdzīgas dienas. No dienas uz dienu. Vai es alojos reibdams no cigarešu dūmiem un vīna pārmērības organismā... man reibst no visa, iespējams, arī pilnmēnes naktīs un bēguma dienās. Es klūpu, vienalga, bet mani saprast grūti. man saprast grūti, kāpēc pa žīdiskam un arābiskam, kāpēc ar kreiso roku un kāpēc nepareizās durvīs, kāpēc zaudēt atmiņu... Vai man jau ir dzeltenas acu zīlītes un mana ādas krāsa ir mainījusies? Vai esmu nodzēris pēdējās "vidējā", "normālā" cilvēka konstruktīvās īpašības - uzmanību un koncentrēšanās paliekas, un vai maz man tādas paliekas bija dotas? psiholoģiski to grūti pierādīt, vajadzīga dekonstrukcija, dedukcija un publisks izvērsums.
mani interesē ne tikai pašnāvība un Hese...
tad vēl runā, ka visnestabilākā nervu sistēma ir melanholiķiem, dienās viņi kļūstot par lieliem dižgariem - rakstniekiem, gleznotājiem, uz atkarību no opija tinktūrām un smeldzīgiem absinta daudzumiem pie tik smagiem gadījumiem vispār nav vērts norādīt, pašsaprotama lieta. varu derēt, ka Bodlērs, Vincents, Tulūzs un Po visi bija melanholiķi, jo es zinu. viņiem piemita masīva atkarība no atkarību raisošām vielām...īsāk sakot - no kura gala sākt - no skumjā vai no sākuma? Skumjais ir beigas un sākums ir sākums. Sākums ir nekas, tapšana, psiholoģisks mīnu lauks, iespējama tramplīnlēcēja karjera, jo šajā sportā veidā vislielākā varbūtība lauzt kaklu, ja pārdzīvo arī to, kas negadās bieži, jo kā suga melanholiķi ir varen nāvelīgi, mirst jauni un skaisti, ap 27 gadiem, iespējams apskaidrības brīdis. Vincents, man mīļais Vincents - no 27 gadiem nolēma sākt mirt. Traka sludinātāja karjera pie akmeņlauztuvju strādniekiem bija pārāk pretencioza, vajadzēja dzīvot un sajukt klusāk, mierā un ar kurtizānēm. Reakcionārisms vai tā antonīms - atrakcijas vispār nepiedien melanholiķiem...viņiem jāļauj bēdāties, vieniem, sanatorijā vai pagrabiņā, pažobelē ar 20 sū kabatā vai jumtizstabiņā. Krišana un Nabadzība lai baro atziņas dziļumus.

P.S. Vienvārdsakot, sveicu jūs visus 200 E.A. Po dzimšanas dienā!

Vai nu mans prātiņš par īsu, vai arī es peldos melu jūrā, bet esmu nonācis pie secinājuma, ka mēs uzvedamies pārāk ignoranti pret to tautas mazākumu - deklasētajiem elementiem - narkomāniem, krieviņiem un letiņiem, kas bez darba, narkomāniem u.c., kas tā sacīt bija 13. janvāra grautiņu mugurkauls. Visu mūsu 100 gudro galvu izteikumus un mūsu noraidošo attieksmi pret viņu izrīcībām nosaka attieksme - "tie ir citi, tie neesam mēs". Tie citi ir krituši uz mutes, ļāvušies pārdoties, krituši par upuri provokācijām un paši vainīgi. Gruzija, viena no ES topošajām kandidātvalstīm, tā nav "mēs" - viņi ļāvās provokācijām, lai tagad cieš. Tāpat kā ES pagrieza muguru Gruzijai, tā tagad Latvijas lielākā daļa pagriež muguru arī šim mazākumam.

Televīzijas materiālos un fotogrāfijās pa lielākai daļai redzam sadzērušos jaunekļus, kas bruņojušies ar bruģakmeņiem, pudelēm un mātes valodu. Jā, viņi ir pārāk uzkrītoši, bet varbūt tā vietā, lai novērstu no viņiem vaigu, mums vajadzētu viņiem paspiest roku?

Ak, JŪS GRIBAT VĒL CIEST? JŪS GRIBAT 1905.G. REVOLŪCIJU? Lūdzu, droši, sēdiet, spriediet, griezieties Eiropas tiešās, visās tiesās pēc kārtas, kaut vai Kambodžas tiešās un jūs neko nepanāksiet! Jūs labāk simts reizes nomainīsiet savu domu gājienu, kritērijus, apelēsiet pie demokrātiskām tiešībām, personu neaizskaramības, bet vienlaicīgi ļausiet nesodītiem 100 deputātiem un viņu roklaižām pārdot Latvijas suverenitāti. Beigu beigās ar to humānismu var nonākt tik tālu, ka mums un mūsu mazbērniem uz savām mugurām būs jāizness ne tikai kredītu slogs, bet jāpretojas vēl tiešiem militāriem draudiem. Jūs jautāsiet - Nu kā tā var būt? Bet es jums teikšu - kas jūs Bētlemē, autiņos dzimuši? domājat, ka esat izredzētie, lai ar vārdiem pretotos visām nelaimēm? Un kas, jūs nezināt, kas mums kaimiņos dzīvo - Lielais lācis, kas jau jūt, ka pavasaris tuvojas? Un kas jūs nezināt, ka viņš ir miera nodrošinātājs ne tikai Kaukāzā, bet arī Pribaltikā? Starp citu, Krievija jau ir stipri atvieglojusi iespējas iegūt Krievijas pilsonību un starp citu, mums joprojām valstī mitinās pietiekoši liels nepilsoņu, tas ir KRIEVIJAS PILSOŅU skaits.
Un ziniet, kas labākais, kamēr mieru mīlošā patērētāju masa gaidīs, ko nu Saeima sastrebs līdz 31. martam, tikmēr mūs jau katru stundu bombardē ar vien jaunas ziņas, ka tādi un tādi, kreisie un labējie, aicina uz miermīlīgam, agresīvam utt. protesta akcijām...man perosnīgi katrs šads aicinājums atgādina mazas nespŗagušas mīniņas, kas pa lielākai daļai iespējams ir tiešām tikai nelielas spēļu mīniņas, ...bet ja nu pēkšņi! Es vēlreiz atkārtoju: bet ja nu pērkšņi 'nejaušs gadījums' un kāda no mīniņām sprāgst? vienkārši nenoticēja, pārāk bieži atļāvās parādīt tautai ar vidējo pirkstu un draudēt... tad visdrīzāk Latviajai būs daudz lielāks apkaunojums par šo 13. janvāri.

Un kas gan cits mums atliek šajā brīdī bez populisma un radikālisma? Ir acīmredzams, ka plašās masās nav nobriedusi apziņa par to, ka ar pašreizējiem līdzekļiem mēs nekur nevaram iet uz priekšu. varam iet tikai uz atpakaļu, jo ,lūk, nav īstā ceļa rādītāja zvaigzne parādījusies pie debesīm - ir tikai daži pārbēdzēji un nav nekādas programas, konkrētas nostājas. Jauni cilvēki tā gluži no malas arī nevar ienākt. Ko darīt? gaidīt?

1 sekunde un manis vairs nav. Kad nositīs un vai nositīs šī viena sekunde, to Dievs vien zina.

es jūtos tik īpasšs, tik īpasšs pēc pēdējā meila saņemšanas. Svetlana Aboltiņa mani uzaicināja draudzēties skaistu cilvēku portālā Moust.lv es iečikoju viņas bildi, un varu teikt, ka nu viņa nav tik skaista, vismaz pēc maniem priekšstatiem. bet pat tad, ja par gaumi nestrīdās, tomēr nepieciešams priekšstatīt savām acīm to otru cilvēku, lai viņu ielūgtu. Mans skaistums laikam plūst pārdimensionālās sfērās, mani nevajag redzēt. Esmu skaists, skaists!

Uh ah, nekad nebūtu domājis, ka algai var būt tik salda garša. mmmmm
Es vēlreiz nopūtīšos- Uh ah, ja nepiepildīsies manas liesās miesas vismērenākās iegribas, - ka man darbā līdzīgi kā Daugavpils universitātē varētu atslēgt gāzi un elektrību.
es trešo reizi pateikšu Uh ah, ja mans algas apmērs tiks vismaz uz diviem gadiem iesaldēts pašreizējā stāvoklī.
Un visbeidzot ceturtā nopūta - uh ah - vissaldkaislākā - ja pēc visas šitās sūdu būšanas man būs vēl iespēja nolikt kvalitatīvu kluci, nevis kādas tur kazu pabiras.

Nezinu, varbūt es tagad bišķitiņ pasteidzos notikumiempriekšā , bet galu galā, es takš esmu vēsturnieks un viens no vēsturnieku uzdevums ir mācīties no vēstures un aizsteigties notikumiem priekšā, tātad prast izdarīt secinājumus. Vienvārdsakot, mans darbs ir būt par sava veida metereologu. protams, protams, metereologiem tagad slikta slava, globalā sasilšana utt. cerams, ka šī pati globalizācija nav vai nebūs ietekmējusi arī vēstures pētniecību un spējas kaut ko nākotnē paredzēt...diemžēl par to varēs pārliecināties tikai nākamie vēsturnieki...

Labi, tagad pie lietas! Pirms esmu paspējis pamest šo zemi, vēlos mazliet ieskicēt savus nākotnes paredzējumus par Latviju. Vai man tā leikas, vai arī tā patiesībā ir, bet pašreizējā stāvoklī Latvija izskatās pēc grimstoša kuģa...līdz ar to uz Īriju emigrējušās žurkas neatgriezīsies Latvijā, visdrīzāk jau var prognozēt, ka aizsāksies jauns žurku bēgums. uz kurieni viņas bēgs? Nu varbūt ne gluži uz Īriju, kur visi latviešu audzētos šampinjonus ir atēdušies, bet noteikti, ka plānos parādīsies tādas eksotiskas zemes un iespējas kā mūsu tēvoču un tēvu tēvu saulainās bērnības zemes - Austrālija, Kanāda, Jaunzēlande, jo viņas taču visas ir neatkarīgas no uzticamās krievijas naftas un gāzes piegādēm! Domāju, ka savulaik Eiropā izslavētās un izteikti pienainās širas brūnaļas nomainīs Latvijas pelēkās jeb t.s. pelēki-blondās. Varbūt beidzot atkal par Latviju kāds runās! Mēs varēsim teikt gluži kā Mao: tas nekas, ka mūsu Kultūras revolūcija sapisa visu saimniecību, bet mums vismaz ir 20 miljonu sieviešu pārpalikums! Labi, labi, nepiekasieties vārdiem, ne gluži tā viņš teica, bet nu doma taču paliek skaidra?! Domāju, ka par kvalitāti neviens neies ar mums strīdēties, nekādas Eiropas Frigido sieviešu aistāvības komisijas mums nav vajadzīgas, angļi un itāļi jau aulēkšiem vien pie mums ciemojas..apēd makdonaldā savus burgerus, uzdzer virsū koliņu un tad salvetītē noslauka siekaliņu: "Posmotriķe kakije ļudi!"
Ak, jā, aizmirsu, eiroports joprojām strādās, uz tūristiem un indiešiem..kāpēc indiešiem? tūlīt pateikšu. Šlesera pirksts jūtamāks kā jebkad, viņš būs nomācis visus iespējamos pasažieru pārvadāšanas pakalpojumu sniedzējus. pēķšni ielās parādīsies karietes un rikšas ar uzrakstiem uz sāniem - "šo rikšu par privātiem līdzekļiem ir apmaksājis Aizsardzības, Slepenā dienesta, Iekšlietu, Ekonomikas un Satiskmes ministrs fon Šlesers"
Izzudīs brīvā tirgus ekonomikas attiecības. Tas atkal būs fon Šlesera pirksts - cūciņu, štovētus kāpostus, sviestiņu un baltmaizīti iegādāsies apmaiņai dodot zābaku, labības kūlīšus, varbūt šokolādi. Ja šokolādi, tad visiem acīmredzasm, ka šis cilvēks darbojas kādā no fon Šlesera ministrijām. Znāčit priduroks, denunciants, kāds ar segvārdu "fašists", "kalvītis" utt. No tādiem labāk par gabalu, īsāk sakot šokolāde nav labais tonis...
Politika. Nu tur viss skaidrs - daudz ministrijas, daudz padomnieki, daudz šoferu mazdēli, brālēni un mīļākās padomnieku amatos un kas vēl - visiem priekšā viens ministrs. Kurš tas varētu būt? Nu protams, fon Šlesers.

Cik ļoti nepatīkami mācīties. it sevišķi, ja jāmācās viela, formulas un uzlējumi, kurus jau tā kā laiks būtu pārzināt. Nē nu ne gluži par ķīmiju es te runāju, bet varbūt tomēr... ja mans zinātņu un brīvā laika pavadīšanas lauciņš būtu metamorfozes un uzlējumu novērošana, savā ziņā par mācīšanos es nekurnētu. Bet ir kas nepatīkamāks par ķīmiju vai vēsturi, kurai var pieslēgties vai apmācies, vai saulains laiks, sūds uz galvas vai maciņš par īsu, proti, dzīve dzīvīte.
Pašreizējā stāvoklī dzīve dzīvīte, šķiet ir piespēlējusi kārtējo gadījumu, kur jāsāk iejusties pirklasnieka teicamnieka ādā, jāsēž pirmajā rindā un jāceļ aktīvi roka. Pēdējie soli nemaz nav paradzēti, mēs visi esam sasēdināti pēc pārkatāmības principa, tas ir, pēc rietumu modes - pusaplītī. Solu rindas ir pagātne, tagad ir Eiropas savienība. Pēdējos solos varēja spēlēt tetri zem sola, varēja nošķilt kāda vēl derīga šķiltava un noklaudzēt pusizdzerta alus bundža...bet tikai ne tagad, tikai ne tagad....Patiesībā alus bundža un draugu būšana nebūtu nekāda izeja, vienreiz pietiek, jātiek līdzi laikam...nu ne gluži tā saka mana sirds, bet mana miesa par to ir pilnīgi pārliecināta. "Bērni, ko mēs šodien mācīsimies - jā, Pēterīt, tev ir pilnīga taisnība, runāsim par dzīvi dzīvīti." Un tagad man būtu jāceļ roka, ja skolotāj? Bet kur jūs bijāt, kad mana kreisā roka vēl nebija nokaltusi, kad es vēl nebiju pārdevies? Pašreiz es labāk paraudzīšos savas pudeles kakliņā, varbūt kaut ko saredžēšu...nē, ne jau kakliņš mani interesē, es ceru uz to, ka manī pamodīsies vecais cilvēks, ka tajā brīdī, kad sagrabinātā alus lāsīte ielīs manā mutē, es kliegšu: "Ejiet jūs visi..."
Bet citādāk? pagaidām vēl neesmu izjutis izslāpumu, lāsīte joprojām ritinās lejup pa pudeles izliekuma sievišķigāko daļu un man pretī raugās kāda seja. tāda narcistiska izjūta piemetas, es aizsviežu pudeli prom, bet par nelaimi, visi to redz. Esmu izkritis - "Viktor, par Jūsu nepiedienīgo uzvedību, jums pienākas sods: Jums būs jāatstāj klases telpa! Tūlīt pat!" Mani izmet laukā un atkal atstāj ar nabaga tarbiņu: gaisu un ūdeni. Tas ir viss, kas vēl cilvēkam šajā pasaulē palicis un pienākas par velti.

PIlnvērtīgs vīrs.

Jaunā gada krīze iespējams ir labākais, kas var notikt sākoties jaunam gadam. Krīze. Miers. Paradīze. Atkusnis. Jauni stāvokļi droši garantē jaunu piepildījumu un vielu pārdomām. Vēsturiskā un globāklā vēstures prizmā - kārtējās Kubas krīzes, Ich bin berliner, baby boom utt. Vienkārši ir jātrāpa pareizā laikā un pareizā brīdī īstajaā un vajadzīgajā laika robā, tad mums būs i tas, mo mēs esam pelnījuši, i tas, ko mēs esam vēlējušies. Pašlaik manas domas apstājas pie tā, ka es vai nu esmu piedzimis nelaikā, vai arī es varētu būt kaut kā jauna aculiecinieks. Iespējams, bet pašreiz es atrodos ļoti relatīvā stāvoklī. Mani nes kāds neredzama zivs, "es esmu ezītis, dodos pie lācīša ar ievārījumu. gaidu, kad mani iznesīs krastā."

UN ko es īsti gribu?! Ko īdu, ko gaužos apmērīgi, nesamērīgi, it kā cenzdamies aizgrauzties līdz pasaules centram kā līdz savas miesas pazemīgi noslēptajiem nerviem, kauliem un asinīm, sāpēm, ko šobrīd grūti aprakstīt, jo nezinu, kur tās meklēt. Tik ļoti vaidēšana nav puiciska, predestinācija un viss ap to - vājo un kristiešu pazīme. bez tam kristietība jau pati par sevi kā es tiku mācīts augsti godājamajā augsto zinību skolā LU ir jāuztver kā zemē sisto mācība. Ironija, lūk, tas ir vārdiņš, nervu kamoliņš, tik uztverīgs un vieglītiņš parazītiņš, veģetējošās nervu noplūdes novadītājs. un tā vienmēr kā ik reiz un vēlreiz atkal un atkal no gala un galu punktiem. Pilnīgs nervu un galvas smadzēnu uztvertspējas izsīkums, Ironija, tev, ir jāpiekāpjas, būtu jāmāca pieklājība, padedē, paleciens un pazemīguma pārpilns nolieciens gar manu kurpju purngaliem. Lūdzu, es lūdzu, Tev jāapsola. Katrs cilvēks jaunajā gadā ko nosolās, arī tev neizmukt no: nekas cilvēcisks man nav svešs.
IRONIJA: ak, niekalbi, Viktor, tāds muļķis Tu esi, Tu nesaproti,man nav kur bēgt. Iespējams, ja tu pašreiz būtu pie pilna saprāta paplātes, Tu apslēstu, ka pašreiz Tu mal nesvešu putru. Tā ir putra, ko pats esi savārījis. labi, kaut vai, es esmu tas sviesta pikucis, kuru tu tikko iemaisīji.
VIKTORS: neko nesaprotu vairāk. Tā ir nelīdzvērtīga cīņa, tu esi tu, sieviešu dzimte, sieviete... es grib mieru, mazliet pasnaust, sapņot...
IRONIJA: EINE NEUZEIT IST GEBOREN.