Tur aiz loga zvaigznes krīt
nevienam neko nevajag
 
20th-Jan-2009 01:06 pm
Apstulbuma naktis. apstulbuma dienas. Mēnesserdzīgas dienas. No dienas uz dienu. Vai es alojos reibdams no cigarešu dūmiem un vīna pārmērības organismā... man reibst no visa, iespējams, arī pilnmēnes naktīs un bēguma dienās. Es klūpu, vienalga, bet mani saprast grūti. man saprast grūti, kāpēc pa žīdiskam un arābiskam, kāpēc ar kreiso roku un kāpēc nepareizās durvīs, kāpēc zaudēt atmiņu... Vai man jau ir dzeltenas acu zīlītes un mana ādas krāsa ir mainījusies? Vai esmu nodzēris pēdējās "vidējā", "normālā" cilvēka konstruktīvās īpašības - uzmanību un koncentrēšanās paliekas, un vai maz man tādas paliekas bija dotas? psiholoģiski to grūti pierādīt, vajadzīga dekonstrukcija, dedukcija un publisks izvērsums.
mani interesē ne tikai pašnāvība un Hese...
tad vēl runā, ka visnestabilākā nervu sistēma ir melanholiķiem, dienās viņi kļūstot par lieliem dižgariem - rakstniekiem, gleznotājiem, uz atkarību no opija tinktūrām un smeldzīgiem absinta daudzumiem pie tik smagiem gadījumiem vispār nav vērts norādīt, pašsaprotama lieta. varu derēt, ka Bodlērs, Vincents, Tulūzs un Po visi bija melanholiķi, jo es zinu. viņiem piemita masīva atkarība no atkarību raisošām vielām...īsāk sakot - no kura gala sākt - no skumjā vai no sākuma? Skumjais ir beigas un sākums ir sākums. Sākums ir nekas, tapšana, psiholoģisks mīnu lauks, iespējama tramplīnlēcēja karjera, jo šajā sportā veidā vislielākā varbūtība lauzt kaklu, ja pārdzīvo arī to, kas negadās bieži, jo kā suga melanholiķi ir varen nāvelīgi, mirst jauni un skaisti, ap 27 gadiem, iespējams apskaidrības brīdis. Vincents, man mīļais Vincents - no 27 gadiem nolēma sākt mirt. Traka sludinātāja karjera pie akmeņlauztuvju strādniekiem bija pārāk pretencioza, vajadzēja dzīvot un sajukt klusāk, mierā un ar kurtizānēm. Reakcionārisms vai tā antonīms - atrakcijas vispār nepiedien melanholiķiem...viņiem jāļauj bēdāties, vieniem, sanatorijā vai pagrabiņā, pažobelē ar 20 sū kabatā vai jumtizstabiņā. Krišana un Nabadzība lai baro atziņas dziļumus.

P.S. Vienvārdsakot, sveicu jūs visus 200 E.A. Po dzimšanas dienā!
Comments 
21st-Jan-2009 12:24 am
20 sū patiesībā ir ļoti daudz, ja mēs to salīdzinām ar bērnības Kamī apaļo nulli kabatā.

Bet vismaz Tu mirsi skaists un par Tevi arī rakstīts blogus, kad Tev būs 200.
21st-Jan-2009 09:41 am
Ha-ha-ha par pēdējo teikumu es sirsnīgi pasmejos. Man vieglāk tā būtu mirt, ja es nebūtu lasījis par viņu beigām. bet visvieglāk - ja es sastaptos ar Vincentu, mūžam 37 gadus vecu, bez auss un ar visu viņa trakumsērgu, ja viņš mani piespiestu pie sienas un kliegtu man virsū : "do you want to die like that?" (...un es sajustu nāsīs viņa 119 gadus sastāvējušos elpu)
21st-Jan-2009 08:28 pm
Ak, Vincents, o jā.
Nakts kafejnīca Arlā vienmēr iedveš manī kaut kādu savādu sajūtu, tādu, ka gribas kāju pārlikt vienu otrai pāri un viegli berzēt zodu, kā to dara gudri vīrieši un tad iedomāties sevi tādā Odrijas Hepbernas kleitā sēžam tur, kafejnīcā, kamēr fonā skan Mancini dziesmelītes.

Viņš ir ģēnijs, o jā!
22nd-Jan-2009 04:34 pm
viņš nebija garīgi izplūdis. Viņš zināja un reizē nezināja, ko dara
This page was loaded Dec 18th 2025, 2:16 pm GMT.