Cik ļoti nepatīkami mācīties. it sevišķi, ja jāmācās viela, formulas un uzlējumi, kurus jau tā kā laiks būtu pārzināt. Nē nu ne gluži par ķīmiju es te runāju, bet varbūt tomēr... ja mans zinātņu un brīvā laika pavadīšanas lauciņš būtu metamorfozes un uzlējumu novērošana, savā ziņā par mācīšanos es nekurnētu. Bet ir kas nepatīkamāks par ķīmiju vai vēsturi, kurai var pieslēgties vai apmācies, vai saulains laiks, sūds uz galvas vai maciņš par īsu, proti, dzīve dzīvīte.
Pašreizējā stāvoklī dzīve dzīvīte, šķiet ir piespēlējusi kārtējo gadījumu, kur jāsāk iejusties pirklasnieka teicamnieka ādā, jāsēž pirmajā rindā un jāceļ aktīvi roka. Pēdējie soli nemaz nav paradzēti, mēs visi esam sasēdināti pēc pārkatāmības principa, tas ir, pēc rietumu modes - pusaplītī. Solu rindas ir pagātne, tagad ir Eiropas savienība. Pēdējos solos varēja spēlēt tetri zem sola, varēja nošķilt kāda vēl derīga šķiltava un noklaudzēt pusizdzerta alus bundža...bet tikai ne tagad, tikai ne tagad....Patiesībā alus bundža un draugu būšana nebūtu nekāda izeja, vienreiz pietiek, jātiek līdzi laikam...nu ne gluži tā saka mana sirds, bet mana miesa par to ir pilnīgi pārliecināta. "Bērni, ko mēs šodien mācīsimies - jā, Pēterīt, tev ir pilnīga taisnība, runāsim par dzīvi dzīvīti." Un tagad man būtu jāceļ roka, ja skolotāj? Bet kur jūs bijāt, kad mana kreisā roka vēl nebija nokaltusi, kad es vēl nebiju pārdevies? Pašreiz es labāk paraudzīšos savas pudeles kakliņā, varbūt kaut ko saredžēšu...nē, ne jau kakliņš mani interesē, es ceru uz to, ka manī pamodīsies vecais cilvēks, ka tajā brīdī, kad sagrabinātā alus lāsīte ielīs manā mutē, es kliegšu: "Ejiet jūs visi..."
Bet citādāk? pagaidām vēl neesmu izjutis izslāpumu, lāsīte joprojām ritinās lejup pa pudeles izliekuma sievišķigāko daļu un man pretī raugās kāda seja. tāda narcistiska izjūta piemetas, es aizsviežu pudeli prom, bet par nelaimi, visi to redz. Esmu izkritis - "Viktor, par Jūsu nepiedienīgo uzvedību, jums pienākas sods: Jums būs jāatstāj klases telpa! Tūlīt pat!" Mani izmet laukā un atkal atstāj ar nabaga tarbiņu: gaisu un ūdeni. Tas ir viss, kas vēl cilvēkam šajā pasaulē palicis un pienākas par velti.