Melnie darbi apdarīti. Priekšniece aizgājusi. Varu ķerties klāt nerātnībām. šodien pastāstīšu vienu pasaciņu iz pelēkās ikdienas. Tā būs Pelēkā pasaka. Imantam ir Zaļā un iespējams Zilā pasaka, man, hlodvigam - Pelēkā. Aizveriet acis, imaginējiet savām gara acīm situāciju - gadu no gada mana priekšniece un mana darba kolēģe, zolīdas kundzes gadu diapazonā no 45 uz 60, kurina darba telpā. griesti augsti, slikti vēdinās, logi jāver vaļā ik pa pusstundai...viena vienīga elle un indija. man, jaunam žipčikam, kam bakalauris un speciālista amats kabatā, viens pīpis uz jumta, vai smēķē viens vai otrs, vai viens logs vaļā vai visi reizē, jo pats labprāt uzvelku dūmu, bet vairāk tā neoficiāli. Viena cigarete dienā ar darba kolēģi pie pusdienu roltona vai ar priekšnieci akurāt bez 15 vai 20 deviņos, manuprāt, ir pietiekami liela visatļautība no manas puses. tātad es kā mormonis vai musulmanis kārībām ļaujos paslepus un ar visaugstākā atļauju. Tomēr, ir vēl kāds ausgtāks par priekšnieci - tā ir direktore. Viņai dikti nepatīk, ka tiek piedūmotas telpas, kas atrodas ārpus mūsu darbības noslēgtā lauka. Un ko šadā situācijā var darīt? - jā - kļin kļinom, latviskajā vidē skaidrojums zaudē savu jēgu, bet nu,labi: pretstavķe sebje 'roni', kas ielecis Volgas aliņģī un pēc tam viņš ir saķēris plaušu karsoni, ko latvietis šādā situācijā dara? - ņem un iedzer Coldrex un pičiņu pačiņu kājiņām, pičiņu pačiņu rociņām, a krievs - po skromnomu kak vsegda : "ak, tu p..., lec atpakaļ āliņģī!"
Atpakaļ pie tēmas: Smirdīga , piedūmota gaisa gadījumā der tikai indiešu kociņš, kvēpeklītis kverpeklītis, tas nosit visus cigarešu baciļus un gaiss, jā, tā var teikt, tik pat kā tīrs un jauks. bet ne jau tā būtu jābeidzas manai Pelēkajai pasakai, cīņa ar cigarešu kaitīgo ietekmi uz cilvēku deguniem turpinās. Pēdējā laikā mani stipri bija pārsteidzis novērojums, ka arī trepju zonā, kas ved no pirmā ieejas stāva uz mūsu darba galdu stāva pusi ir jūtama cigarešus smaka. Manas smēkētāja plaušas noteikti nemānīja, bija jānoskaidro, vai manas nodaļas dūmi tiešām spēj veikt tik tālu ceļu - trīs reiz mest pagriezienus pa labi un visbeidzot taisni pretī iekšā nācējiem. Un lūk, ko es noskaidroju, - ka nē, tas nebīja kurmītis, kas to malciņu kurināja, lai brandavīnu uzšmorētu, nē, tās nebija arī manu darba kolēģu pirksts, vainīgas ir durvis pa labi. Tur sēž tā saucamie tūristi jeb gidi un vienam no viņiem nopietni pieklibo ar darba disciplīnu. es viņu pazīstu. Labdabīgs vecis, humora vecis. Pie viņa vienmēr var dabūt kādu brūno. es domāju, ka viņš ir amizants cilvēks, pelēks cilvēks, bet viņš vienīgais spēj atveldzēt direktores sirdi. Nu ja jau pat akmens kūst, tad, kā lai es nekustu. man jāpaliek uzticīgam šai pelēcībai.