Ja man būtu iespēja, es noliktu savas galvas un muguras smadzeņu šūnas zem palielināmā stikla. Gribētu noskaidrot, kurš kuru, kurš piekāpjas vai rok tranšejas un gatavojas ilstošam un sāpīgam ierakumu karam, pa metram, pa metram tik, turp un šurp, tad lidmašīnu uzlidojumi agrā rīta stundā, durkļu šķinda un dzeloņstiepļu murgi...un beigu beigās kritušie asiņu peļķēs, "cik ierindā?", "nekas -sūtiet visus atlikušos!", vai kārtējā nožēla, vai arī sirdīgs onkulis no piefrontes zonas klausulē: "uz priekšu, uz priekšu! Papildspēki jau klāt, uzvara mums jau ir rokā!" Kādas blēņas! Kurš izkliedz šīs lielinieciskās un absolūti pretenziozās komandās, kaujas saukļus, lai gan, cik sen jau sola pamiera iestāšanos, brālīgu Verdenas upuru kolektīvo aprakšanu uz divu pasauļu robežas, bez soda sankcijām, samierniecisku jaunās pasaules kārtības vārdā. Murgs kā rītā tā vakarā. Zobinu trakošana, ražešu un kaķušu uzlidojumu svelmojošais stingums rok kapu manām cerībām kādreiz izglābties. Nokļūt palātā. Kaut vai vēža palātā, bet vismaz, vismaz pie māsiņas sāniem, lai aizmirstos vai lai saņemtu biedinošu vēsti - tava sieva ir dzemdējusi bērnu no cita vīrieša un viņa tevi vairs negrib. Negrib, jo tu pašsakropļojies un tā tu visu laiku dari un atrunājies, lai atvilktu elpu, lai beidzot pa ilgu laiku varētu nodzīt bārdu un izskatīties kā cilvēkam pienākas un it kā lai saņemtu zemes riekstu sviestu no Amerikas humānās palīdzības. bet tu nevīža, nejēga, esi visu palaidis garām, esi visu sajaucis, tūkstoškārt pavērsis pret sevi un mani, mijis un grozījis, ieķīlājis un paspēlējis. Tā neklājas darīt godīga un glīta paskata cilvēkam. Tev jāsavāc sevi rokās, Tava tēvu zeme sen jau nostājusies uz kājām, bet tu vēl ceri uz zemesriekstu sviestu! Un vēl - kam tev sevi graizīt? - tevi patrepē nevīžīgi nogrūž, vienreiz stundā palīgārsts tevi izklaušina, bet patiesībā viņš jau tevī neklausās. Viņam auksti un viņš ieiet sevī vaicājoši: A tu pacientiņ, ko sagribēji preperēt savas smadzenes? Zini, kas nākamreiz tevi preperēs?