Es kaut ko ļoti cenšos no sevis izspiest laukā, bet trakākais tas, ka es nezinu, kas īsti ir šis kaut kas? Ko tas varētu nozīmēt?
1. to, ka es neesmu izdomājis līdz galam vai es zinu, ko es gribu
2. ja tas, ko es vēlos tomēr ir kaut kas, tad es necenšos pietiekami
3. man vienkārši nav dots saprast, vai es cenšos
4. es pārāk daudz domāju par šo problēmu un nevis par to, ko es cenšos izspiest
5. manas spējas censties un saprast kaut ko nav samērīgas ar manām spējām.
6. es neesmu ģēnijs un neesmu pietiekami trennējies
7. patiesība ir tur laukā.

Ieteikumi:
1. griezties pie raganas un aizņemties viņas slotu, lai es ticētu, ka ar savu domu spēku var lidot
2. apmeklēt zīlētāju seansus
3. piedzerties ar sevi, lai mans un viņa prāts atslābtu
4. nonākt komas stāvoklī, lai es varētu sākt atminēšanās trenniņus no nulles. (plaši izplatīts stereotips, bet kamēr to neesmu izprovējis uz savas ādas, tikmēr neticēšu).
5. jākonvertējas uz jūdaismu. Žīdiņi nekad sevi nenoniecina ar tādam domām.

Man liekas, ka ja mēs izturēsim, mēs būsim pelnījuši the Crown of Glory.

Karoč, es nemāku intelektuāli vai neintelektuāli lamāties, tāpēc ļaušu jums pašiem palamāties par kādu RL rakstiņu iz maija numuriņa. J.Lorencs, pēc izglītības fiziķis, stāsta par PSRS fiziķi-primadonnu Ļevu Landauu un tālāk viņš izplūst sekojošās pārdomās: "Bija vēl kāds apstāklis, ko šodien vairs reti piemin, proti - Oktobra revolūcija atrada milzīgu daudzumu jaunu talantu. Miljoniem cilvēku gāja bojā boļševiku sarīkotajā asinspirtī vai aizbēga uz Rietumiem, bet tikpat daudziem tā deva iespēju mainīt dzīvi. Jauni Lomonosovi no visām Krievijas malām devās uz lielpilsētām. Cariskajā Krievijā šie zemnieku, strādnieku vai ebreju sīkbodnieku bērni, iespējams, nekad nebūtu izrāvušies no sava sociālā stāvokļa, boļševiku apvērsums tiem pavēra iespēju iegūt izglītību, sākt karjeru komjaunatnē, partijā, čekā, arodbiedrībā, kultūrā vai zinātnē un ar laiku pievienoties augstākajai padomju nomenklatūrai. Zinātne un kultūra bija īpašs vilinājums - tās deva iespēju baudīt padomju sistēmas labumus un reizē mierināt sevi ar domu, ka "vismaz manas rokas nav aptraipītas asinīm". Tā bija cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta sociālā dinamika, laiki, kad "ķēkša varēja pārvaldīt valsti".

Pēteris Krupņikovs. vecā raudze. Miris.

Pavisam īsi:
Pirmdien piedzēros līdz baltām pelītēm, klausījos Džoniju un Mercy Seat,piedirsu Andrejsalu un visu viņu pasākumu, kurš jau pa gabalu ož pēc mūžīgā sasaluma un tajā mūžīgi dusošā mamuta sāpošā zoba.

Vakar - paredzētās dzimšanas dienas pasāciena vietā neirozes tīrība-kārtība tirādes, pārdomas par vecumu pie nedadzerta vīna pudeles un uzkavēšanās Disneja dzīves līkloču priekštelpā. es tikai uzturējos un kāpināju zemsegas siltumu.

Šodien - pirmatnējās pamošanās seanss 4:20 - daudz daudz sapņu, satiksānās ar MIķeli un viņa jauno draudzeni, kavēšanās un 6:30-7:00 vidējais pamošanās posms - nezinu, ko par to teikt. ļoti auglīgas brokastis. taizemes tuncis, tieši tas, kas man vajadzīgs pirms rītdien paredzētās asiņosanas Šarlotes ielā. Svarīgi - šodien nepīpēju un needu mutē kūstošu saldo batoniņu. Tāpēc, ka 7. martā lidoju uz H...... Nē, ne jau tāpēc, bet gan tāpēc, ka...

...Rīt asiņošu. Divejādā nozīmē, šoreiz bez pārpratumiem un cerams bez baltām pelītēm.

P.S. pavisam aizmirsu - pirmo reizi savas zemes dzīves vēsturē ņēmu dalību anšovā ar Švānu galvenajā lomā. Restorāns laikam nesanāks.

Doma laukums. Stāvu sniegotā laukuma malā un aizpīpēju savu Caines cigareti. Pie manis tipiski biklā solī pieslīd kāds vīrietis rozīgās brillēs ar asiņainu rētu uz vaigu un līdz asinīm sasitu vaiga kaulu. Viņš jautā, vai es runāju latviski.
es: ilgi nedomādams atbildu sev netipiskā attapīgā manierē "Was moechten Sie?"
viņš: jūs runājat krieviski?
Es: nein
Viņš: angliski?
es: meklēdams pareizos vārdus noraidoši pamāju ar galvu.
Viņš: liek lietā savas angļu valodas zināšanas un sper laukā: džapanīz?
Es: atkārtoju iepriekšejo gājienu.
Un tā viņš neticīgi vai vismaz nesaprazdams kā reāģet mazliet pastāv turpat, kur stāvējis un aiziet.

ha ha ha, es laikam izskatos pēc japāņa.

Bļeģ ar ārā! No trijām Hesburger apmeklējuma reizēm divas reizes mani apkrāpj. fantastiski. Un pēdējā reizē vēl pārmaksāju divtik. Skatos, izsit čeku par neriktīgu summu, sāku skaidroties, tad viņa, nelatviete, aaa, nu ja, 30 santīmi par daudz izsitām. izkasa no kases 30 saņus. Tik un tā vēl neesmu apmierināts. saku, nu kā 1,10 + 30 sant. priekš lielās porcijas. Nē un nē. Stulbi, ka nebiju pietiekami kasīgs un neuzprasījos runāt ar direktori vai vismaz būtu uzrakstījis mīļu atsaukmi. Bļeģ, bļeģ. Un tāda lojālu tautu krāpjoša un valsts valodu nepārzinoša paaudze noteiks toni nākotnē. Nē, sakiet ko gribat, šitajā sūdu mušu apsēstajā zemē nav vietas ideāliem.

Es ilgi un pārliecinoši skābā ausgnē briedināju sevī nelabumu. nelabums mani mīlēja no kāju pirkstiem līdz skaustam un tagad nolēma ņemt mani visu visu. Bet es klusēju, kunkstēju kā sķuķis un vaidēju aiz bezspēka, Man nebija alternatīvas. vismaz man tā škita un tāpēc es ļāvos. es ļāvos, lai, ar ko es riskēju - ar pirkstu galiem un samaņas zudumu vai ausu ļipiņu, no kuras slimības uzliesmojuma lēkmē varēju netīšām atbrīvoties un uzdāvināt savai kurtizānei? Man bija ataisnojums, es biju slims, ar slimības vēsturi bagāžā un brīvu sirdsapziņu. es neslepkavoju savus kaimiņus kartupeļu talkā, tikai prātā apstaigāju iespējamās takas, uzmērīju pieliekamajā stāvošā grādīgā samēru pret manu iespējamo upuru skaitu. Un nomērīju ķieģelīti. Jā, savā ziņā es biju slepkava, aprēķinātājs, bet gļēvs aprēķinātājs. Ar mani varēja rēķināties tikai mans vājums nevis upuru skausti.

Nē, es negribēju viņu skaustus. Lai Dievs man piedod par vārdiem, manu zaimošanu. Es gribēju sevi, es gribēju atpakļ savu slimības vēsturi. Manu vēsturi un manu prātu. gaišo, no vecāku asinīm mantoto un pa reizei savai uzdzīvei nomāto. Vājprātīgs - jūs teiksiet. Manis pēc, ja jums tā labpatīkās, tikai nestabilās un jaunās demokrātijās mani kārtu pie kauna staba, par pliķi manai cieņai un pilsētas cienīgajam atvaram. es neizplūdīšu garos skaidrojumos. Esmu arī akmeni metis. Jūsu un manā dārziņā. Bet lai cik tas arī nebūtu saviļņojoši, jūs mani joprojām mīliet un modiniet manī vislabāko. Ar laika garu mani nogaliniet, bet ar municipālo atraujiet man pēdējo dziņu. par to es jūs cienu. Jūs esat centīgi nezvēri. maitas no maitu liju dzimtas. Bet no manis daudz gaļas jūms nedabūt. Esmu liesa maita. varbūt, ja paveiksies, tikai mazliet kaulus apskrubināt jums izdosies un manā žaketes ķesā es jums atstāšu zīmīti; "man mājās vēl daudz skeletu. Steidzieties!"

Visu cieņu E.A.Po. naktīs guļu kā jēriņš, bet sapņos rādās rijīgi vilki, kas laiza manu kazas kažoku. Murgpilnas naktis pieder pagātnei, nākotnē ganīšu E.A.Po avis. Lūk kā tas notiks:
1. E.A.Po nav miris! Viņš joprojām guļ aprakts savā kapā. es ceru, ka viņš tur joprojām ir. saprotiet, es nerunāju par viņa zobu drumslām vai audu pārpalikumiem aiz nagiem, bet miesu, nesadalītu, ko nav noprovējuši marodieri vai Po nedraugi, kuri noteikti pasteigtos viņa atdzisušām miesām piešķilt uguni vai nogriezt kādu locekli.

2. doma - E.A.Po miesa ir viena no mana velnišķigi bīstamā plāna sastāvdaļām. Otra, iespējams riskantākā plāna sastāvdaļa - dzīvs vampīrs. šim dzīvajam vampīram es izstāstu, ka, palūk, šis te zellis, nupat iekritis kapā, tāpēc, ka esmu viņam iebarojis kādu tur serumu un lai bez uztraukumiem nodzerās...varbūt atdzīvosies. varbūt E.A.Po pats bija vampīrs. ja nu manas cerības nepiepildās - es ņemu E.A.Po sev līdzi, uz nenoteiktu laiku ieslogu pagraba saldētavā un gaidu 22., 23. vai 24. gadsimtu, kad tehnoloģijas jau tiktāl būs attīstījušās, ka lielas izredzes gan man, gan manam draugam Po atdzimt kā no jauna.

Trešā doma - pirms nāves es uzrakstu TESTAMENTU, kur lieliem burtiem rakstīts: "ES UN MANS DRAUGS PO ESAM NOLĒMUŠI MAZLIET NOSNAUSTIES. LŪDZU NEMODINĀT MŪS PIRMS LAIKA, PIRMS MIRUŠO CELŠANĀS. LŪDZU NODOT ŠO TESTAMENTU NĀKAMAJĀM PAAUDZĒM UN NEPĀRDOT IZSOLĒ!"

Ceturtā doma - "Slepenais TESTAMENTA pielikums": "Ja nu gadījumā mūsu snauda laikā kāds neģēlis sadomājas mums nocirst kāju vai citu locekli, tad lai izlasa 4. stāstu no Po stāstu krājuma "Nodevīgā sirds", bet, ja pēc gadsimtiem mūs neatmodina, tad lai izlasa 15. reizes 14, no tā paša stāstu krājuma. Neizmērojamas sēras jums visiem! un neaizmirstiet turpināt pārskaitīt naudu uz Hlodviga un Po atbalsta fondu iesaldētajiem! Mēs jūs mīlam!"

Ceturtā doma - jo tālāk no pirmās, jo uztopiskāka, bet tas pats par sevi saprotams. Ja man būtu nodibinājusies personiska draudzība ar Timu Bērtonu, es viņam ieteiktu ekranizēt E.A.Po dzīves staignājus. Es kā idejas un scenārija autors galvenā filmas personāža vaibstus piešķirtu Bērtona mūžīgajam draugam Džonijam.

Vai es būtu kaut ko aizmirsis?

šovakar pēc ilgas piespiešanās apziņas virspusē uznira vārds "transcendentāli". par to man emancipēts prieks, jo vispār, transcendentālismus jeb kā viņus citā internacionālā vārdā sauc "internacionālismus" es reti eksponēju virsbūves vai fasādes uzlabošanai. Galvenais, ka inertajā pusē tiek veikts eiroremonts. Etiķeti vai kā nu cilvēkiem labpatīkās mūsdienās izteikties - zīmolu - nav jēgas kabināt klāt pat tad, ja māju apjož necaurredzams vārtu režģis, aiz kura tikai nojaušamos apmēros uzdarbojas kontuzēti rotveileri, jo ar to vēl netiek garantēta ēkas per se kvalitāte. bez tam, māju pa īstam var iepazīt tikai aicinot iekšā, bet, ja iekšā nav veikts remonts, tad no eksterjera nav nekādas jēgas.

īsāk sakot es labāk saku: "labi maita aizgāja", nekā "transcendentāli".