Es ilgi un pārliecinoši skābā ausgnē briedināju sevī nelabumu. nelabums mani mīlēja no kāju pirkstiem līdz skaustam un tagad nolēma ņemt mani visu visu. Bet es klusēju, kunkstēju kā sķuķis un vaidēju aiz bezspēka, Man nebija alternatīvas. vismaz man tā škita un tāpēc es ļāvos. es ļāvos, lai, ar ko es riskēju - ar pirkstu galiem un samaņas zudumu vai ausu ļipiņu, no kuras slimības uzliesmojuma lēkmē varēju netīšām atbrīvoties un uzdāvināt savai kurtizānei? Man bija ataisnojums, es biju slims, ar slimības vēsturi bagāžā un brīvu sirdsapziņu. es neslepkavoju savus kaimiņus kartupeļu talkā, tikai prātā apstaigāju iespējamās takas, uzmērīju pieliekamajā stāvošā grādīgā samēru pret manu iespējamo upuru skaitu. Un nomērīju ķieģelīti. Jā, savā ziņā es biju slepkava, aprēķinātājs, bet gļēvs aprēķinātājs. Ar mani varēja rēķināties tikai mans vājums nevis upuru skausti.

Nē, es negribēju viņu skaustus. Lai Dievs man piedod par vārdiem, manu zaimošanu. Es gribēju sevi, es gribēju atpakļ savu slimības vēsturi. Manu vēsturi un manu prātu. gaišo, no vecāku asinīm mantoto un pa reizei savai uzdzīvei nomāto. Vājprātīgs - jūs teiksiet. Manis pēc, ja jums tā labpatīkās, tikai nestabilās un jaunās demokrātijās mani kārtu pie kauna staba, par pliķi manai cieņai un pilsētas cienīgajam atvaram. es neizplūdīšu garos skaidrojumos. Esmu arī akmeni metis. Jūsu un manā dārziņā. Bet lai cik tas arī nebūtu saviļņojoši, jūs mani joprojām mīliet un modiniet manī vislabāko. Ar laika garu mani nogaliniet, bet ar municipālo atraujiet man pēdējo dziņu. par to es jūs cienu. Jūs esat centīgi nezvēri. maitas no maitu liju dzimtas. Bet no manis daudz gaļas jūms nedabūt. Esmu liesa maita. varbūt, ja paveiksies, tikai mazliet kaulus apskrubināt jums izdosies un manā žaketes ķesā es jums atstāšu zīmīti; "man mājās vēl daudz skeletu. Steidzieties!"