Izdzīvots un piedzīvots ir gana daudz, lai es tagad varētu plūst un pārplūst kā pati Tigra un Eifrata. Bet dievu griba ir tāda, ka man nav jāpārplūst un man ir jāklusē 7 gadi. un es paklausīgi klusēšu. Lai pēc cilvēku prāta piepildītos bībeliskie pravietojumi vai tieši otrādi - burvju un raganu ļaunā zemes burvestības...viņu, šo mošķu ir pilna pasaule. Neglītums kā nepieciešamais antagoniskais spēks iepretī Radītāja burvestīgajām un apbrīnojamām izmirstošā Ēdenes dārza iemītnieku ēnām...jā, mēs dzīvojam tādā ēnu pasaulē, ka mēs pat neievērojam kādi parazīti nedziedināmu audzēju formā mēs esam uz šīs neizprotamības fona...es neko neapdziedu, man drīzāk viss ir apnicis, šī Latvijas ziema vien ir ko vērta raksturu nobriedināšanas kalve...man jau likās, ka nu viss - pēdējie, kam šajā ziemā lemts pakārties vai nomirt dabiskā nāvē, paveiks savu darbiņu un tad tikai nejaušība, stulbas likumsakarības pirksts varēs nobēdzināt mūsos atdzimstošos radīt spējīgos spēkus...

bet, bet Ozona Caurums vai Globālā sasilšana, nezinu, kā Jūs godāt, vai varbūt pielūgt, cīnās neizprotamās laika plāsknēs un diapazonos un viņi grib pārradīt visu tā, ka beigās varbūt būsim spiesti mainīt sajēgu...par Viņu...interesanti, vai mūsu senči, pamanījuši šo spēku ierašanos, būtu sākuši viņus godāt...bet man jau liekas, ka viņi pārejošus un miglainus spēkus nepielūdza...kaut kādā ziņā mēs arī to pašu daram, patrinam mēles kādus pāris gadus vai sliktākā gadījumā gadu desmitus un tad, kad uzrodas El Ninho, tad visi vienprātībā vienojamies, ka visas civilizācijas pastāvēšanai visbīstamākais ir šis El Ninho...pa to laiku, Habla teleskopam nepamanīts paliek kāds vientuļš Saturna vai citas planētas atlūzums, kas mēra ceļu tieši uz Zemi...un tas jau noteikti ir letālāks Dieva pirkts kā baltādains un bārdains zirgā sēdošs cilvēks, kas ierodas no tālienes...

"Paldies! vai, cik tu labs!" es tik ko veel domāju, ka tie būs pēdējie vārdi, ko es šajā vakarā dzirdēšu. bet nē, tikko, pirms pusminūtes, kad es iestartēju datoru, viens no iemešanas pasākuma vēlīnajiem kolēģiem parādījās aiz virtuves sienas, kas man par lielu pārsteigumu izrādījās Jānis T., viens no lielākajiem Latvijas alus industrijas patērētājiem uutt... un es viņu ieraudzījis tā kaitinoši naivi pajautāju: "sūdīgi, ja?!" un viņš uz to ar puspavērtu muti, bet, kas pārsteidzošākais ar smaidu uz lūpām, bet varbūt nievām: "sūdīgi, jā". Nu goda vīrs, ko lai saka, un viņam vēl vēmekļi, kas bija salijuši mutes dobumā, tikko nevēlās laukā... ja pats būtu labāk iedzēris, Dievs vien zina, varbūt par tādu vīrišķibu būtu gatavs tādam arī pakaļu bučot...bet ne par to. Viņš tulaletē palika ne ilgāk par 4 min, 2 reizes dzirdēju tādu kā vieglu klozetpoda ūdens nolaišanas skaņu...pēc laiciņa, manāmi sagrīļojies, acīmredzot paspējis daudz vairāk ieņemt, nekā šķita vēl pirms 10 min, kad ar viņu pie balkona malkojām vīnu un abi manāmi mazohistiski maskulīni sprēgājām, viņš lika par sevi manīt...iznācis laukā, jāutāja: " ko tu te vēl sēdi?" uz ko es atbildēju, ka man vēl jāpasēž, lai es pats nelaistu pār lūpu un lai karuseļi mani nesanestu.

Tagad, kad sēžu pie virtuves galda, esmu piesaitīts un jūtu sevī pienākuma apziņu...un arī ne par to ir runa, šaubos vai par jebko, par ko mans nodzertais prāts spēj aizdomāties, vispār ir runa, tāpēc jūs nogurdinu ar šīm garlaicīgajām bābu runām...ak, jā bābu runas. Zemiskākais, kas var vīrieti piedzimt. šajā garajā naktī esmu izjutis pilnīgu un atdevīgu izvirtuļa prieku par runām, kas skar manus un mūsu vistuvākos draugus...pēc šādām runām es ar labpatiku pret savu grēcīgo dzvēseli gribu piekrist pēdējiem Jāņa T. šī vakara vārdiem, ko viņš teica vemšanas sakarā: "vai cik labi! Iesaku!" Un tā uz pilnu banku. es brīnos, ka viņš vēl spēj iesaistīties jaunos mūzikas projektos pirms tam nenovēmis visas garām ejošo ēku kāpņu telpas un nepaņēmis visas meitenes...bet viņš ir pieradinājies. par to es esmu drošs. Agrāk viņš vēma pēc trešā alutiņa, bet tagad arī pēc 4 aliem viņš piedāvā pusatvērto vīna paku meitenei, kura tūdaļ iet aiz omīšu izkarinātajiem veļas diegiem, lai izvemtos, kamēr viņam nekas...bet tā tas bija līdz šim vakaram...es nezinu, ko domāšu par viņu un šo jaunību. bābu runas un dvēseļu piediršanas ir iecirtušas sāpīgu robu manā līdzšinējā apziņā, jo ko nu es, es jau jau labu laiku startēju no Kārnarvonas zemes raga, lai uzlidotu debesīs visiem neaizsniedzamos prāta un dvēsēļu augstumos.

Tikai dvēseliskai piektdienas rijībai raksturīgā apmātībā es uzbrūku savam pusdienmaizes atlikumam, ar kuru tagad īstenoju jau priekšlaicīgi ieplānotā pēcpusdienas izsalkuma Melno caurumu aizpildīšanas uzdevumu, no kura pēc akurātiem aprēķiniem laika diapazonā no 15:00 līdz 16:00 jānāk laukā gaudojošām vispārējās iekšējo orgānu sacelšanās skaņām, kas nozīmē, ka kunģa sula uzbrūk manām vēdera sieniņām, ēdās, ēdās cauri un tad, ja tuvāko stundu laikā notiktu valsts bankrots, manu vēderu piemeklētu arī daudzu slimu Āfrikas bērniņu liktenis - mans vēders pārvērstos par bumbieri kvadrātā reiz 10 un tur vairs nebūtu šaubu - no ES un humanitārās palīdzības nebūtu ne kādas jēgas...bet kamēr valsts guļ vispārējā trankvilizatoru izcīnītā veģetējošā mierā, un es esmu beidzis tiesāt kumosu no kumosa, man nekas cits nav atlicis kā paliekuļot vēl lieku stundiņu, tad aši jo braši steigties iegādāties sarkano dziru un joņot pie Miķeļa. Lai arī jums tekoši dzerās. Un - ne slāpītes!

Diezgan murgpilns bija šis mans rīts. Atkal atsākušies garie sapņu palagu seansi, kuri ik pa laikam mani nomoka dažu rītu garumā. Šajā rītā ja nemaldos redzēju kādus trīs sapņus. Bet atminos tikai divus.
Pirmais - es redzu nežēlīgu sabiedrības krišanu, kuru iemieso kareivīgi noskaņota jauniešu grupiņa. vairāki nenosakāmas uzbūves un tautiskas piederības džeki un viena meiča. Viņi ar kaut ko stipri nav mierā. Meiča skaistā van Dammes lecienā krauj ar savu kāju te vienam, te otram džekam pa feisu un te nākamajā brīdī viņa pati krīt gar zemi kā nopļauta. Bet visu laiku viņi ir tādas modrības un trennētības pārpilni, ka spēj piecelties kā tādi kaskadieri un turpināt bīstamās izdarības, lai kameras prieksā parādītu savu atriebes pilnos sejas vaibstus. Kautiņa likumi un apstākļi man tā arī paliek neksiasdri. man ir tikai viena sajūta, ka viņi dikti izbauda šo masāžas seansu. mana sapņa kameras pievelk tuvāk un tālāk asos momentus, sviedrus un sejas vaibstus...viņi ir nežēlīgi un nežēlīgi noguruši...tā arī viņi nekad nebeidza cīnīties. bet varbūt tāpēc, ka sapņiem nav beigu
Otrais - atkal atrodos nenosakāmas sabiedrības ielokā. Lietu dabu un cilvēku vārdus vairs nav iespējams reanimēt. Tikai viena seja man pazīstama. Tā ir mana bijusī klasesbiedrene Dita, mūsu klases skaistule un gudrīte vienlaicīgi, kā tas gadās ne tikai beverlīhilzās un Saved by the bell, bet arī Latvijas skolās. Mums ar viņu ir kādi vārdi pārmijami, viņa skaisti un uzticības pilnām acīm manī raugās un smaida tieši kā maija saulīte...un tad pēkšņi manī iezogas visdziļākā nožēlas un nelabuma sajūta par likteņa pirkstu...izrādās viņa nav izaugusi...viņa ir tā pati mazā meitene, kura mani reiz 4 klasē gandrīz līdz nelabumam iegrieza uz vietējā skolas karuseļa. viņa nav izaugusi, bet viņa spriež kā meitene, ar kuru es runāju vēl pirms vairāk kā gada...viņa ir gudra, neapšaubāmi un smukiņa vēl pie tam, arī tad ja viņa mācītos 13 klasē, viņa noteikti būtu klases smukā meitene...bet viņai nav izaugušas kājas un es jūtos neerti...man pašam ļogās kājas un kādam jāizsauc ugundzēsēji, lai nepadomātu, ka manas kājas grimst kā purvā..

Šis apraksts ir par kādu virtuālu zemi, kas atrodas aiz trejdeviņām jūrām un zemēm kaut kur interneta pasaulē un kas man lasot nezinkāpēc kļuva arvien simpātiskāka, tad tad pavisam smieklīga un tad traģiska.

The Place of Magehunter is a gargantuan, economically powerful nation, notable for its compulsory military service. Its hard-nosed, hard-working, cynical population of 11.933 billion are ruled with an iron fist by the corrupt, dictatorship government, which oppresses anyone who isn't on the board of a Fortune 500 company. Large corporations tend to be above the law, and use their financial clout to gain ever-increasing government benefits at the expense of the poor and unemployed.

It is difficult to tell where the omnipresent, corrupt, moralistic government stops and the rest of society begins, but it juggles the competing demands of Law & Order, Defence, and Healthcare. The average income tax rate is 100%. A powerhouse of a private sector is dominated by the Arms Manufacturing industry.

Nudity is frowned upon, midnight raids drag couples from their homes in the name of decency, naturists are jailed regularly for indecent exposure, and guns are banned. Crime -- especially youth-related -- is totally unknown, thanks to the all-pervasive police force. Magehunter's national animal is the Strange Iron Beast, which frolics freely in the nation's many lush forests, and its currency is the kvlt.

Magehunter is ranked 1st in the region and 22nd in the world for Highest Police Ratios.

Vai nu taapeec, ka es atrodos aarpus Latvijas vai arii taapeec, ka Latvijas zinu portaalos vairs neiegrieyos ik paar stundu, liekas, ka Latvija ar savaam ekonomikas probleemaam grimst ar vien dzilaakos necaurredyamos un nepaarskataamos meeslos. turklaat liekas, ka manii saak paraadiities tipiskaa rietumnieka zeelums pret ssis valsts gudro galvu neapdomiibas iyraisiitajaam sekaam...man jau liekas, ka es ar vienu stabilu kaaju esmu in Abendland und ich habe nichts zu tun mit Letttlands wirtschaftliches problemen...i hope so, bet pasreiy man neviens nevar dot ne piecus eirikus, ka es sevi nemaanu savos naakotnes paredyeejumos par sevi un manu valsti...manu valsti..nu jau es saaku runaat kaa taads iyraidiitais vai vismaz disidents. bet varbuut taa ir labaak, nekaa buut turkam Vaacijaa, kuram garanteeta izaugsme savaa turku pizza ieskrietuvee un kuram kaa kurdam un cigaanam visdriiyaak atliek cereet uz neiedomaajamo pasapmaanu, kaut kaadu apsoliito zemi... jo vini gluzi vienkaarsi nav zhiidi un pat ne letini, kuriem tomeer ir sava valsts... lai nu kaada bet ir...ja kaadreiz Dievs dos un es apmetiisos savaa miilajaa Abendland, tad ne jau kaa taads turks...es kaa ziids un labu laiku atpakal arii kaa muusu teevi un maates sitiisos, lai mani un muus nenospiestu uz celiem...juss tacu visi atceraties kaads paarspeeks gaidiija vinus jau no pirmajaam patstaaviibas dienaam un stundaam...nav un nebija taadas apsoliitaas zemes...bija tikai asinis un sviedri...skan diezgan poeetiski un romantiski, bet tas tikai taapeec, ka mees striidamies par to vai mums vajag Latvijas veeestures stundas skolaas.

man šodien viss pie nieres

nevaru atrast skarbākos un reizē skrupulozākos vārdus, ar kuriem ieskrāpēt pelēkajām sajūtām mugurās.

katru rītu un vakaru mēroju turp un atpakaļceļu pāri vanšu tiltam un vienīgā doma, ko es šorīt izsmadzēņoju bija tā, ka šajās padsmit šķersošanas minūtēs es nekad neko īpašu neizpreparēju ...

Es noteikti esmu nepateicīgākais kultūras filtrs - lai cik es flirtētu ar kino, mūziku, literatūru un kādām citām daiļajām mākslām, neviena no tām mani neaizkustina.

Es ļoti maz ēdu un pārsteidzoši maz pīpēju, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka es vēl mazāk dzeru lēto sarkano suslu. Un tāpēc es ķeros pie visvispārsteidzošakā - šodien es tiešaām tiešām beidzot mērošu ceļu uz tuvīno Maximu, lai iegādātos šī vakara izklaižu programmas naglu - lēto vīnu. man tā niez nagi beidzot slēgt šo bodīti ciet, bet es nespēju..pat nezinu, kāpēc... manas sajūtas ir notrulinātas un es nekādi nevaru vairs sevi saukt par mazohistu..varbūt tikai par bēdīgo sajūtu meistaru. bet varbūt es sevi mānu?! Vai šīs būtu aizturētas ilgas pēc atgriešanās - savā darbā vai Hamburgā? Jau?

Pēdējā rakstā "par mākslu" kants uzrunāja man tuvu un jūtīgu tēmu. negribēju pārāk izplūst savā komentārā, tāpēc rakstu šeit. otrkārt, manī radās ierosme apmeklēt Arsenālā izstādīto pašmāju censoņu instalāciju mākslu.
Runāšu skaidru valodu - savā ilgajā muzeju apmeklētāja vēsturē nekad nebiju tik ātri izstaigājis kādu izstādi. jā, tieši tā, izstaigājis un nevis citādāk. Arsenāls ir pietiekami plašs, lai man būtu kur izvērst savu ātro soli...
Neesmu es nekāds baigais Durand-Ruel vai pats Vollar, lai par mūsdienu mākslu, īpaši instalācijām, es spriestu ne pēc mūsdienu domāšanas šabloniem, bet ar apgaismota, tālredzīga lietpratēja acīm. Tomēr es uzdrošinos izdarīt pāris signālšavienus man svešā dārziņā.

Mūsdienu māksla cenšas pārkāpt un jaukt visas tradicionālās mākslas izpausmju robežas. Tēlotājmākslas žanri vairs neatrodas savu ierobežoto līdzekļu un tradīciju jūgā un līdz ar to grūtāk arī saprast, kas ar vienu vai otru mākslas darbu ir domāts. Un galu galā rodas jautājums, vai to var saukt par mākslas darbu. Kuri ir tie parametri, pēc kuriem var teikt, ka šis darbs vairāk vai mazāk pieder pie tēlniecības, pie glezniecības vai pie podniecības.
Manuprāt, viens no šī ārprāta pamatnosacījumiem ir meklējams milzīgajā tehnoloģisko iespēju gūzmā. Kopš Leonardo, ok, dažam labam varbūt kopš Mikelandželo vairs nav nekādu ilūziju, ka absolūtā skaistuma etalons ir sasniegts un, ka vienā ziņā cilvēka prāts ir atbrīvots un tas var nodoties vieglprātīgākiem gājieniem. El Greko drausmīgais manierisms parāda to, ka no skaistuma līdz XX gs. reminiscencēm mākslā ir viens solis. Skaistuma etalona meklējumi ir lieki un piederas romantiski noskaņotajiem laikmeta gara apdziedātājiem...katrā ziņā skaistums kā priekšnosacījums vairs neeksistē meinstrīmā, virspusē parādās katra indivīda ego, zemūdens akmeņi, draumsu stāsti utt. andergraunds, īsāk sakot. Ko nu katrs no tā andergraunda izzvejos, tas paliek paša ziņā..šāda mākslinieka pieeja piedāvā vislieliskākās izpaušanās iespējas, nav vairs visiem jāsacenšās ar Rafaēlu pēc iespējas piemīlīgāku un dievišķuma apdvestāku enģelīšu zīmēšanā..nekāds plaģiātisms, nekādi pārmetumi idealizēšanā, falsificēšanā, fotožopošanā...visi dara kā grib un ko grib...jo māksliniekam nāk palīgā zinātņu attīstības sasniegumi, kas mākslinieka jaunrades iespējas noved tik tālu neceļos, ka pat ne ideja, bet tehnika kļūst par noteicošo mākslas darba pamatvērtību...plus, protams, pie tā visa nāk klāt arī mārketings

Traģiskākais, kas no visa manis iepriekš teiktā izriet ir tas pie kā jau nonākuši daudzi mani priekšgājēji - mūsdienu mākslai nav jēgas. Tā nav praktiska no funkcionālā un baudas viedokļa. To tikpat labi var nolikt gaitenī uz parketa vai arī bēniņos pie žurkām sagraušanai. Lai no kurienes ko izvilktu un kur noliktu, to vienmēr varēs pasniegt par mākslu un tā izskatīsies kā māksla, jo izpratne par to kā jāizskatās mākslai un kur tai būtu jāatrodas, es uzdrošinos teikt, vispār nepastāv. es tāpat uzdrošinos teikt, ka pēc 50 , bet varbūt simts gadiem tikai pediņi pirks mākslas darbus un tikai dīkdieņi vēl uzdrošināsies teikt, ka viņi ir mākslinieki. Acīmredzot, Māksla, tā ar lielo burtu, Rietumos ir izdzīvojusi savu jēgu, tai ir jēga tikai tik tālu, cik katrs indivīds iedomājas to saprotam. Mūsdienu māksla ir pārdevusies un tā ļaujas kā pēdējā padauza uzpirkties, jo katram Mākslas pazinējam patīk doma, ka viņš saprot Mākslu vai vismaz to atsevišķo mākslas darbu.

Nobeigumā, lai ilustrētu mūsdienu mākslas traģisko ietekmi uz cilvēkiem, atstāstīšu kādu gadījumu ar savu skolas biedru. Skolā, pie kādas no kārtējām baltajām sienām bija pielikta glezna, kas sastāvēja no vairākiem krāsu pleķiem. pašā vidū bija pielīmēts kaut kāds štrunta kartoniņš, uz kura, ja nemaldos, ar pildspalvu bija uzzīmēts kāds ķiņķēziņš. Nu un reiz man gadījās redzēt kā mans draugs klases biedrs burtiski urbās iekšā šajā gleznā. Viņš urbās, varbūt pat noņēma nost savas brillītes un tad vienā brīdī novērsās no tās un bilda man: "esmu sapratis, kas šajā gleznā ir attēlots". varbūt arī viņš saprata, bet es noteikti sapratu kaut kā citādāk. un vispār žēl, ka es viņam nepaprasīju, cik pēc viņa domām ši glezna varētu maksāt...t.i., kā vērta ir šī glezna.

"What should i be when there is war between Austria and France?
....
You must be both!"


Ko darīt, ja no paša rīta visas maņas lieki atgādina par pilnīgo muskuļu atrofiju? kas bija jau vakar un ja Dievs dos būs rīt...ja man algu nepārskaitīs tuvākajās dienās un bankas kontā stāvēs - Ls 2,01, tad ne tikai šodien, bet arī rīt es pusdienās pārtikšu no kārtējās apnicīgās maximas nocenotās čipsu pakas uzturvērtības. Katrs norītais kumosiņš atdursies pret to pašu brīnumdarītāju aspirīna tabletīti, kas kopš vakardienas šķiet aizķērusies kaut kur rīkles vidusceļā, jo nav noskalota ar pietiekamu daudzumu ūdens malku, bet iespējams šis pats aspirīns perinās kaut kur elpvadā. Un vēl varētu gadīties, ka tur perinās nevis aspirīna tabletīte, bet vēzīša kamoliņš, kuru es dikti apmīļoju, ja man nav ko uzdzert un nav par ko.

Par varītēm varītēm viņi vēl ar vien atkārto to pašu iedabas ievirzi - viņi pazemīgi un it kā nejauši uzslienas uz mūsu tīši vai netīši kritušajiem apģērba gabaliem, segām un somām un saldi ņem un aizmieg. Viņi ir apskaužami radījumi un nekādi citādi kā vien ar bezpalīdzīgu mīlestību ir iespējams par viņiem rakstīt. Viņi liek justies vainīgiem, tur pat vai par visiem pasaules grēkiem, par to es viņus mīlu. Viņi zīž visas pasaules grūsno pupu un mums nav citu iespēju kā ļauties...ir jānogalina sevi vai jādzīvo dižo filozofu gadsimtos, lai nodotu viņus vientuļo zīdītāju pārziņā...es ļauju viņiem gandrīz visu....labāk mazāk pārliecības par sevi, citādāk jānogalina sevi, jājūtas kā postmodernai māmiņai, gadus 40 vecai, par kuru visi pieņēmuši veinbalsīgu lēmumu nekaunēties, bet viņi, viņi pastāvēs uz savu...vai nu savu ziedošo jaunību, apziņu, dveseli, sauciet to kā gribat...vai nu neko...pilna vēdera piebarošana ar augstākās klases šēbu vēl nav garants, ka viņi nesaksrāpēs jūsu izstabas tapetes līdz pleca augstumam un neizsvaidīs nepārdomāti izliktās mantiņas uz galda vai krēsla....viss plecu augstumā atrodas mūsu viņu redzīgās un brīvdomīgās gribas varā..tālāk mūsu vara nesniedzas...samierinieties ar to, viņi ir pasaules valdnieki, izredzētā tauta dzīvnieku starpā...krustojas un izplata visādas savādas sērgas, viņiem piedēvē dažādas emanācijas, neļauj pat šķersot ceļu un varbūt pat Dardeneļus, bet tik un tā viņi ir atrodami gana dāsnā skaitā visās Bosfora jūras šaruma pusēs...par to mēs varam nešaubīties tāpat kā par to, ka viņus skaudīs un mīlēs līdz pasaules galam