Par varītēm varītēm viņi vēl ar vien atkārto to pašu iedabas ievirzi - viņi pazemīgi un it kā nejauši uzslienas uz mūsu tīši vai netīši kritušajiem apģērba gabaliem, segām un somām un saldi ņem un aizmieg. Viņi ir apskaužami radījumi un nekādi citādi kā vien ar bezpalīdzīgu mīlestību ir iespējams par viņiem rakstīt. Viņi liek justies vainīgiem, tur pat vai par visiem pasaules grēkiem, par to es viņus mīlu. Viņi zīž visas pasaules grūsno pupu un mums nav citu iespēju kā ļauties...ir jānogalina sevi vai jādzīvo dižo filozofu gadsimtos, lai nodotu viņus vientuļo zīdītāju pārziņā...es ļauju viņiem gandrīz visu....labāk mazāk pārliecības par sevi, citādāk jānogalina sevi, jājūtas kā postmodernai māmiņai, gadus 40 vecai, par kuru visi pieņēmuši veinbalsīgu lēmumu nekaunēties, bet viņi, viņi pastāvēs uz savu...vai nu savu ziedošo jaunību, apziņu, dveseli, sauciet to kā gribat...vai nu neko...pilna vēdera piebarošana ar augstākās klases šēbu vēl nav garants, ka viņi nesaksrāpēs jūsu izstabas tapetes līdz pleca augstumam un neizsvaidīs nepārdomāti izliktās mantiņas uz galda vai krēsla....viss plecu augstumā atrodas mūsu viņu redzīgās un brīvdomīgās gribas varā..tālāk mūsu vara nesniedzas...samierinieties ar to, viņi ir pasaules valdnieki, izredzētā tauta dzīvnieku starpā...krustojas un izplata visādas savādas sērgas, viņiem piedēvē dažādas emanācijas, neļauj pat šķersot ceļu un varbūt pat Dardeneļus, bet tik un tā viņi ir atrodami gana dāsnā skaitā visās Bosfora jūras šaruma pusēs...par to mēs varam nešaubīties tāpat kā par to, ka viņus skaudīs un mīlēs līdz pasaules galam