Tikai dvēseliskai piektdienas rijībai raksturīgā apmātībā es uzbrūku savam pusdienmaizes atlikumam, ar kuru tagad īstenoju jau priekšlaicīgi ieplānotā pēcpusdienas izsalkuma Melno caurumu aizpildīšanas uzdevumu, no kura pēc akurātiem aprēķiniem laika diapazonā no 15:00 līdz 16:00 jānāk laukā gaudojošām vispārējās iekšējo orgānu sacelšanās skaņām, kas nozīmē, ka kunģa sula uzbrūk manām vēdera sieniņām, ēdās, ēdās cauri un tad, ja tuvāko stundu laikā notiktu valsts bankrots, manu vēderu piemeklētu arī daudzu slimu Āfrikas bērniņu liktenis - mans vēders pārvērstos par bumbieri kvadrātā reiz 10 un tur vairs nebūtu šaubu - no ES un humanitārās palīdzības nebūtu ne kādas jēgas...bet kamēr valsts guļ vispārējā trankvilizatoru izcīnītā veģetējošā mierā, un es esmu beidzis tiesāt kumosu no kumosa, man nekas cits nav atlicis kā paliekuļot vēl lieku stundiņu, tad aši jo braši steigties iegādāties sarkano dziru un joņot pie Miķeļa. Lai arī jums tekoši dzerās. Un - ne slāpītes!