Viņu, šo ēnu - teiksim labāk: gaismas avotu - lampu? zvaigžņu? protams, ir bijis vairāk par piecām, un ikviena no tām spējīga savu pēcteci nolemt absolūtam mēmumam.

Būdama apveltīta ar savu ģenealoģiju, dinamiku, loģiku un nākotni, māksla nav sinonīms vēsturei, bet labākajā gadījumā tās paralēle, un tās ekssitences veids ir katru reizi jaunas estētiskas realitātes radīšana. Lūk, kāpēc tā bieži nonāk "priekšā progresam", priekšā vēsturei, un tās galvenais instruments - vai mums nevajadzētu precizēt Marksu - ir tieši klišeja.

Estētiska nojauta cilvēkā attīstās diezgan brāzmaini, jo, pat visā pilnībā nevarēdams pats sev atbildēt uz jautājumu, kas viņš ir un kas viņam vajadzīgs, cilvēks parasti instinktīvi zina, kas viņam nepatīk un kas viņu neapmierina.

Vakar, domaajot par to, kas ir veesture un kas to ietekmee, nospriedu, ka veesture ir atkariiga no laika gara, bet sodien es saprotu, ka tas ir savaa zinaa absurds, liidz kam mani var novest sis meeginaajums ar viena termina paliidziibu izskaidrot citu terminu. Citaadaak izsakoties tas buutu rinka dancis jeb apburtais loks, kuraa es nonaaktu, ja es veestures intensifikaaciju, ja taa var teikt, izskaidrotu ar laika gara intensifikaaciju. Taapec sodien esmu paardomaajis un nonaacis pie izveerstaaka veida atzinaam.
1. Taa kaa pasaules veestures virziiba ir lineaara un dziivojot saadi buuveetaa pasaulee cilveeces veesture nevareeja muuziigi atrasties klejotaaju tautas staavoklii, tad cilveeces veesture ar laiku saaka ieguut sabiezinaataakas kraasas. Buutiibaa no siis domas izriet jau zinaamaa lieta - jo tuvaak muusdienaam, jo vairaak avotu, jo dzilaak pagaatnee - jo mazaak. Bet vai mazaak objektivitaates?
2. katraa cilveeces veestures posmaa, vai tas buutu anoniimais x gads pr. Kr, vai labaak zinaamais 1147. un 1789.g. veestures objektivitaate ir nemainiigi liela, t.i., laika gaitaa nepieaug geometriskaa vai matemaatiskaa progresijaa, jo nekas tik loti nedeterminee veestures objektivitaates iespeejas visos laikos kaa cilveeks pats. No taa, ka aciimredzami cilveeces veestures peetnieciibas tehnologijas un paneemieni progresee, nevar izvilkt secinaajumu, ka muusdienaas veestures peetnieciiba ir kluvusi objektiivaaka kaa veel nekad. Zinaamaa meeraa taa, protams, var spriest, bet ir dazi ´bet´, kas seit ir jaamin:
a) objektivitaate progresee raugoties no katras jaunas paaudzes skatu punkta, jo cilveeki izdomaa ar vien jaunas un jaunas rafineetas pieejas kaa objektiivi analizeet veestures avotu, kameer avota laikabiedram, viss bija skaidrs no pirmaa skatiena.
b) protams, sis ir ideaalistisks skatiijums uz veestures objektiivu peetnieciibu, jo arii veesturnieks var iebilst, proti, sim laikabiedram truukst tik nepeiciesamaa attaalinaataa skatiijuma. Taatad kaa Detlef Henning saka, veesturniekam veesture ir jaauzluuko gan pietuvinot, gan attaalinot to.
3. Veesturnieks vienmeer atrodas ´pa vidu´ starp pagaatni un savu laiku - jo laik cik progresiivas buutu peetnieciibas formas, ar pagaatnes lieciibaam ir taapat kaa izzuudosajiem un nevienam taa arii neiepaziitajiem muuzha mezhu iemiitniekiem. Ja nepaveicas, no jaunajaam lieciibaam paari palicis tikai skelets.
Rezumee: veesturnieks pagaatni nevar iedziit, jo negribot kaut kaada zinaa tiks zaudeeta saskare ar reaalo pagaatnee vai savaa laikaa. veestures peetnieciiba nekluust objektiivaaka un taapeec arii nav gluzi pareizi saciits, ka no veestures kluudaam maacaas. Veesture atkaartojaas un par to noteikti nav jaatbild veesturniekiem! Veesturnieks atbild naakotnes priekshaa un vina kluudas vienmeer ir labojamas. Veestures paarintepretaacijai ir jaabuut nemitiigai un taa ir viens no galvenajiem prieksnoteikumiem veseliigas naacijas un politiskaas vides izveides procesaa.

Taa kaa uz nezinaami ilgu laiku esmu nonaacis Berliinee un vismaz uz 1 meenesi mana Berliines dziive buus atkariiga no Koserstrasse jeb Friedridch Meinecke Institut, tad kops ierashanaas shajaa pilseetaa pastiprinaati nodarbojos ar alternatiivu, bet reizee pietiekami urbanizeetu marshrutu mekleeshanu. Kopsh otrdienas esmu izmeeginaajis jau 3 un peec shiis dienas liekas, ka palikshu pie svaigaakaa, kas citaadi izsakaams saadu ielu konstelaaciju veidaa: Harbigstrasse, (seko divas maznoziimiigas ielinas), Heerstr., Masurenstr., Neu Kantstr., Lewisham Str., Kuerfuersten Damm, Hubertus Allee, teplitzer Allee, Hohenzollern Allee, Clay Allee, Koenigin Luise Str., Archiv Str. und als letzte - Koserstr.
Pie magistraalu cieniigiem aatrumiem arii uz velosipeedistu celiniem esmu pieradis, taapat esmu sapratis, ka visaa pasaulee naidiigaakie suni ir uzpoteetaas zhurkas, arii sheit vinas uzvedas kaa muuzhiigi dabuujushas iekshaas, kameer visi paareejie lutaushi - ar nolaistaam ausiim un galiigi iemidzinaati. ja skatoties uz ielaam, braukshanas kultuuru, geerbshanaas kultuuru un citaam paraadiibaam es speeju tajaas vilkt paraleeli ar ' vaacisko' , tad skatoties uz suniem, visas manas shances sabruuk kaa kaarshu naminsh. Starp citu, kakus neesmu te vispaar redzeejis, laikam izshauti, vai arii kaa tas viens nelaimiigais, ko shodien notureeju par kaki - atmetushi galvas pret sauliiti gozeejaas acis nepamirkskinaadami.
jaa shodien izmeeginaaju dziivee veel vienu kreizii meerki - Museum Inseln, sagribeejaas par velti pabaudiit antiiku skaistumu , ko var dariit katru Donnerstag no 6 liidz 10. turpcelaa taa kaa lieki saudiijos pa apkaartceliem, bet atpakal kaa tiku virsuu Unter den Linden, taa liidz pasai Heerstraasei netiku nost. Smuks gabalins. riitdienai neko jaunu neesmu paredzeejis, pietiks laikam shaudiities. kartes lasiishanas stundas buushu veiksmiigi apguvis. tagad jaaiebrauc sliedes asfalta segumaa, jaaizlasa ´van Goga dziive´ un jaaveic nopietnaaki izrakumi domu laukaa. Juutu, ka atkal briest bezmeerkiigas paardomas un tas vareetu noziimeet tikai to, ka pietiks dzeseet muti ar kraana uudeni, un domu nobriedinaashanas noluukos jau riitvakar jaanopeerk kaads vinchiks.

Pēdējā laikā man ir izveidojušās padziļinātas attiecības ar kādu jautājumu, kas mani jau nezināmu laiku nomoka. Nezināmais laiks varētu būt iestājies kopš tā brīža, kad es kārtējo reizi sāku justies sevi pāraudzis, kā toreiz, kad es vēl biju divpadsmit gadīgs puika, kad man vēl neauga apspalvojums, bet es gribēju, lai man pienes pie gultas siltu Coldrex. Tieši pašreiz, kad es prasu pēc alus un cigaretēm, man ir tāda sājuta, ka es esmu kļuvis tikpat liekuļots, lai gan patiesībā mans pŗats ir pāraudzis manu ķermeni. mana vajadzība pēc alkohola un cigaretēm šajā brīdī ir iegājusi pilnīgi citā plāsknē un es ne ar ko neatšķiros no tā divpadsmnitgadīga puikas. Viņs vēl sapņoja un cerēja, ka kādreiz vēl būs slims, ka viņam piedos viņa naivumu, bet šodien man neviens nav gatavs piedot manus saldos melus par to, ka es it kā nebūtu dzirdējis par alkohola patērēšanas ailziegumu sabiedriskās vietās. Mana atbildība tagad ir nevis manu vecāku, bet sevis un valsts preikšā. Stratēģijas varētu būt dažādas un atkarības no manas samaitātības pakāpes, bet ja reiz mans prāts vai iekšejā sajūta saka man, ka es nevaru atļauties gulēt uz slimības gultas, kamēr man jāpelna atzīmes par dzīvi, tad izvairīšanās no atbildības būtu gļēvulība un nodevība, kas man diezgan smagi varētu atmaksāties.
manas personsikās prognozes ir tādas, ka es vēl mazliet pavaimanāšu par mirstošo un trūdošo jaunību un tad pievērsīšos ģimenes cilvēkam cienīgākām nodarbēm, kā piemēram, pīpes pīpošanai, kas nepieprasa no tā īpašnieka īpašu aumznību, bet toties zināmu stāju un stāvokli. Tādā veidā es varētu zizvairīties arī no māsklīgā IQ palielinātāja - acenēm - un strauji auzdzēt savu tā jau cienījamo atpazīstamību ne tikai omīšu vidū, bet arī starp jaunajiem inteliģentiem.
Alkohols man vairs būs tik svarīgs, cik lai uzaudzētu savu intelektuālo muskuļu spozmi un lai triecientempos uzceptu Cicerona cinīgu aizstāvības runu par maniem jaunības sānslīdes ceļiem.

Jo vispār mēs visi alkstam būt mūžīgi bērni. Un tas nerunā pretī mūsu sākotnējai sūtībai.

Pēc iedzēruma ir tikai nenoteiktas drošības pazīmes. Pārējais ir tikai liekais un jaušības.
Pirmā piezīme: nekad nesākt domāt ieraksta saturu ar satura nosaukumu. Tas ir neprāts un saturs neglābjami sāk līdzināties psihoanalītiķa sapņiem. Pārējais acumirklī kļūst lieks.
Otra piezīme. Manā prātā apksaidrības drumslas mētājās kā puzzles gabaliņi, bet tie virknējas neapšaubāmi talantigos virknējumos.
Trešā piezīme - man nenāk prātā prātīgs paskaidrojums, bet man nešķiet prātīgs tas veids, kā sievietes izvēlas savus liktenīgos - es negribu teikt, ka viņas gluži kā vistas, kas izvēlas graudiņu koordinātes pēc smaržas, atrod sev vīrieti, bet ka tomēr tur trūkst vīrieša prātam aptaustāma pamatojuma.
Ceturtais punkts - man nešķiet talantīgs tas dzērājs, kas nodzer sevi bez atlikuma. Pēc dzēruma ja ne paģirām, tad mielēm vai iekāres auglim būtu jāpaliek. Ja kāds no viņiem sviež laukā kaut ko līdzīgu vulkāna izvirdumam, tad varat ticēt, viņš ir patiess līdz skaustam un viņš vēl ir spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu kā "Moskva - Petuški". Bet ja pēc nejauša 'delete' taustiņa nospiešanas viņš ir spējīgs nevis reanimēt, bēt pilnībā no jauna atsavināt opciju 'save', tad viņš ir neapšabāms talants un zelta gabaliņš. (to es saku no personīgas pieredzes)
Piektais punkts - vienmēr pārliecināties vai save poga tiek uzspiesta regulāri apnicīgā formā un copy opcija netiek sajaukta ar cut opciju, citādāk nāksies apjaust, ka pŗata aptumsums tā arī paliks apslēpts tikai prāta aptumsumam un netaps izpausts. Bet tas ir tikai būtiski gadījumos, ja savu domu paudums ir būtsika eksistenciālās dzīves izpausme. Ja visādi citādāk jums piemīt zināmas pretenzijas pret sava vārda atpazīstamību, tad nebūs lieki ieslēgt kārtīgu gaismu, jo cibiņā nejuašības nenotiek.
Visbidzot tas pieder pie romantikas atkārot trīs gadus vecu pagātni un censties vismaz trīs reizes reanimēt nejaušu tekstu, kas ar katru reizi kļūst arvien nesaprotamāks. Atkārtošanās noteikti vairs nav daļa no patiesības. Par to vairs neviens nesmejās, bet tieši otrādi - skumst. Un vēl sāk šķist, ka komatu vietā vairs ir nevis komats, bet tukšums un viss tas, ko tu tagad raksti ir liela miglas pūšana acīs, kas ir tikai piedienīga, bet pēc būtības sevi pārauguša iemetēja pastāsti par skumjajām maukām.

mani pirkstiņi smaržo pēc labi pagatavinātām vistas kājiņām. Pat šajā stundā paliek iekšēji neizsāpēta gribēšana pēc Bauhaus. M16 ieskrietuve neapmierināja ne manu, ne manu pavadoņu apetīti. Kaut arī mēs esam izauguši par ļoti lieliem lietpratējiem, mūziku joprojām pasūta tie, kam tikšana pie piešprices. Domāju, ka Žannas kundzi apiešu ar ļoti lielu līkumu. Braukšu uz Berlin Berlin un cepšu turku kebabus, bet nakts stundās maldīšos priekšpilsētu nomalēs spārdīdams žurkas un uzpotētos varkšķus... īstie Bauhaus mīļotāji tāpat klausās Hollow Hills mājas apstākļos. nebūsim naivi, viņi, tie, kas špricējās un šmotkojās ar e-bay precītēm, ir truli ar apspalvojumu neapauguši un vecumu autiņus nenomainījuši cilvēki. Ja viņi nebrauc uz Londonu vai Berlīni, tad viņi ir nīkuļi. Tā kā būtu labāk palikuši mājās un uzņēmuši savās bildēs mājas kaķus vai brandnew skatu, kas paverās no viņu loga uz tuvīno kapsētu.

"Christina the astonishing...the stinking human sin..."

Pēc šī vakara dāsnajām veltēm viss ir palicis tādā kārtībā, kā pienākas būt. Un rīt es gulēšu kā Agnus Dei. Christina the astonishing behaved in a terrifying manner...man vairs nav jāskatās pagātnē, jo es maļu tikai nākotni tik apnicīgā veidā, tik regulāri uzmācīgā veidā, kas atver metafizikas spārnus un ļauj tai lidot...she died at a seventy four, she died at a seventy four...bet mēs vēl nemirsim, pirms nebūsim paveikuši kādu darbiņu un nebūsim ļāvuši nokaunēties this stinking sin...nelabums ir tik nesamērojams ar vispārīgo laikmeta noskaņojumu, mēs noteikti lauzīsim kaklus, ne jau sev, bet kādam vārdā nenosauktam. es nelekšu mānīgajā pavasara Daugavas ūdenī, kas izskatās tik izaicinoši iemidzinošs, kā galda noēvelētā virsma vai ūdens glāze Stalkerī, kuru iespējams pakļaut savai ticībai, nevis gribai...ar ticību mēs izaicināsim visus pret mums lidojošos dunčus un gan jau arī no krātiņa izlaistus lauvas, kam jāpārbauda mūsu grēks mērs...cīņa par to, kurš pazemosies pirmais un nevis par to, kurš solīs vairāk, jo daudz sola arī Sēnas krastā dzīvojošs ierēdnis, kurš tikai ārēji izrādās pēc tāda kas aizbēdzis no sava likteņa,bet gan jau izrādās, ka viņš ir tikai viens no nelaimīgajiem, kurš zaudējis redzi un stāv un stāvēs rindā uz zālēm līdz 74 gadu vecumam...un tad no neticības rodas ticība Placebo, zinātniski pierādīta un efektīgi sevi pierādījusi dzīvē, kuru jebkurā gadījumā iespējams dzesēt ar vieglu aizmiršanās devu pie alus glāzes, kur nav vajadzīga ticība un visu nosaka pieredze... bet ticībai ar pieredzi nav nekāda sakara... she fled to remote places...un neviens mūs netraucēs, tikai mēs sevi izcīnīsim līdz galam, bez atlikuma un nožēlas.

Piedodiet, mīļā, bet šovakar es Jums kārtējo reizi būtu stipri kritis uz nerviem. Tāpēc ir labi tā kā ir, ka jūs esat tur, ar Jāni T. un nebeidzamiem sarunu plūdiem, lai sagrābtu to, kas izsmelts un to, ko vēl varētu uzskatīt par lietas koku - atdzimušo draudzību...un es te, tepat ar savu nezin-kur-likties noskaņojumu četrās sienās, pie datora ekrāna un dievīgas mūzikas, kas ļauj aizmirsties pie noteiktu sajūtu gammas, kas liek atcerēties pat par cigareti aiz nostaļģijas, tā it kā cigarete pastiprinātu manas sajūtas par to, aka agrāk viss bija īstāks un trauslāks. Bet jūs jau mani pazīstat un vēl vairāk filmu iedarbības spēku, ja tajās kāds uzvelk dūmu...atsacīšanās būtu pielīdzināma atteikumam ielekt smaržu un sapņu jūrā...kaut kādai vājai atblāzmai no tās iespējamās paradīzes, kuras momentus tikai atsevišķos dzīves mirkļos ar dažādu lūdzekļu palīdzību mums atļauts sev atklāt...tāda burvestība...un jūs pat nezināt patieso iemeslu, kāpēc es tik sasoditi miris šorīt biju.
Tas bija no miega. tas jā, tur jums daļēji taisnība. Bet arī tad Jus varētu ar mani pastrīdēties, jo man jums ir teorija, kas būtu tā vērta, lai to paskaidrotu, bet kas jau savā pamatā arī noteikti ir kļūdaina. Atcerieties, Jūs vakar agri aizmigāt un es biju nolēmis noskatīties The Science of Sleep. Es viņu pieveicu bez lielām grūtībām, jo kad vienos devos pie miega peles, kaulos jutu vēl kūsājam jaunības možumu. Pa nakti man rādījās daudz sapņu. Prāts dikti iejaucās manos sapņos un no vienas puses traucēja man baudīt sapņu vienreizējību. bet no otras puses - paradoskālā kārtā pamodies es varēju atcerēties ne vairs pašu sapni, bet domu, kas bija tapusi prāta iejaukšanās laikā. Es domāju un brīnījos par to, ka maniem sapņiem bija gals. Viņi, protams, sākās kādā tumšā neskaidrā matērijā, bet atrada arī galu un ne jau kādā tur ierastā sapņu ķērāju tīkliņā, kurā kā tādā melnā caurumā viss pazūd uz neatgriešanos, bet pašā sapnī. Pašā sapnī bija sapņa nobeigums. sapņošanas gaitā es vienlaicīgi labi gan redzēju sapni, gan beigas....
es laikam atrados tik lielā sapņu un miega varā, ka nemitīgi atliku domu par celšanos augšā. tā bija tik jauka vāļāšanās, nekādu galvassāpju un sirdsēstu...es biju tik nevainīgi laisks, jo nebija ne sestdiena, ne svētdiena...tikai 8 garas darba stundas priekšā.
Tā nu man šodien ir izgājis. "Un Tavu māti arī" es sveicu šovakar ar vislielākajām sirds pateicībām.

Līdz rītam. man priekšā vēl viena cigarete. un kas zin' - varbūt vēl kāda desu maize ar desu vai bez maizes.

TUr ārā stāvēja kāds līdz šim neievērots stāvs. Tā kā cilvēks, bet varbūt nē. šaubas izplēnēja līdz ar redzes asuma atgriešanos. Viņam bija kruķi, tas izskaidroja viņa mazkustīgumu. Kaut kur apkārt klaiņoja suns, kurš atgriezās pie šī stāva un lika viņam viekt nenozīmīgu kustību. Es pīpēju un domāju, ka arī mūsu cilvēku dzīves ir pilnas neapjaustu, noslēpumainu kustību. Tikai pasaule apkārt griežas, bet mēs stāvam vai sēžam ar kruķu vai ratiņu palīdzību. un tad, kad es jau taisījos dzēst savu izsmēķa atlikumu, viņi abi divi devās mājās norakt savas dzīves no citu cilvēku skatieniem. Cilvēks ar suni. Viņi nomirs un mēs neko nezināsim par viņu dzīvi. varbūt tikai pastarpināti mēs izrādīsimies vistuvākie radinieki, bet arī tad neviens no mums to nezinās. Mēs slēpsimies zem pseidonīmiem un tēlosim savas zemapziņas robežas un vainosim pie tā globālizēto pasauli. Mēs būsuim dvēseļu radinieki uz pusslodzi, jo neviens nebūs parakstījies pārkāpt nerakstītus likumus: ar svešu nesatiecies un nerunā. Viņš ir ļauns, bet varbūt pat slepkava un tavas iekšas to nezinās. Galds arī paliks neskarts.

par dvēseļu radniecību tikai iedzimtie domā. Viņi dala savas jaunlaulātās sievas ķermeņa labumus ar sava ciemata locekļiem un nevienam nebūs zināt, no kā šis bērns. Nav bastarda, nav asinsatriebības. Katram ir savs ciema kukulis un sievas iet medīt pāvus, kamēs vīri tecina dievu suslu. Dvēsele mīt vienotos ķermeņos. Un gars nolaižas, bet tas nezina, uz kura pleca notupties. Viņi laikam viens otru mīl - nodomā Gars un aizlido uz tālajiem rietumiem pie nemiera nomocītajiem cilvēkiem.

Ir situsi viena no tām retajām dienām vai drīzāk stundām, kad gribas aspkaut vai visu pasauli un likts tai apstāties uz mirkli, lai izjustu līdz galam nebeidzamas un salkanas aizgrābtības tirpas no sava neizmeļamā sirdsšķistuma vai siltuma. Bet tas visdrīzāk ir kārtējais uzplaiksnijums, tajā pārāk daudz vilšanās saldmes un pārgribētu pavasara gaidu nopūtu...jo tagad gandrīz vai katru salnas piesmietu saules staru, kas klājas pār vēlas pēcpusdienas apskaidrību, gribas uzlūkot kā glābējzvanu, kā iedrošinājumu manai sirdij. Man ir jāstiprinās... jāskaita dienas, kaut vai stundas.. astroloģiska pulksteņa noteiktās ciparnīcas un stundas atlikšana uz ziemas tumsas rēķina ir plika nekaunība un tāpēc es vairs neticu šīm blēņām. es auklēju neiznēsātas pavasara gaidas un mokos sirdsapziņas dēstos, ko visā šajā nemiera pilnajā vēlīnajā pavasarī esmu izsējis pa kreisi un pa labi un kā vecais labais Veņička esmu atgriezies pie saviem bēdu brāļiem un savas realitātes kaulainās patiesības. Viņa stāv izģindusi kaila kā manas liktenīgās dienas guļošais spoks un jūt, ka līdz ar cīruļu dziesmu atgriešanos, viņa stundas kārtējo reizi būs sistas.