Ir situsi viena no tām retajām dienām vai drīzāk stundām, kad gribas aspkaut vai visu pasauli un likts tai apstāties uz mirkli, lai izjustu līdz galam nebeidzamas un salkanas aizgrābtības tirpas no sava neizmeļamā sirdsšķistuma vai siltuma. Bet tas visdrīzāk ir kārtējais uzplaiksnijums, tajā pārāk daudz vilšanās saldmes un pārgribētu pavasara gaidu nopūtu...jo tagad gandrīz vai katru salnas piesmietu saules staru, kas klājas pār vēlas pēcpusdienas apskaidrību, gribas uzlūkot kā glābējzvanu, kā iedrošinājumu manai sirdij. Man ir jāstiprinās... jāskaita dienas, kaut vai stundas.. astroloģiska pulksteņa noteiktās ciparnīcas un stundas atlikšana uz ziemas tumsas rēķina ir plika nekaunība un tāpēc es vairs neticu šīm blēņām. es auklēju neiznēsātas pavasara gaidas un mokos sirdsapziņas dēstos, ko visā šajā nemiera pilnajā vēlīnajā pavasarī esmu izsējis pa kreisi un pa labi un kā vecais labais Veņička esmu atgriezies pie saviem bēdu brāļiem un savas realitātes kaulainās patiesības. Viņa stāv izģindusi kaila kā manas liktenīgās dienas guļošais spoks un jūt, ka līdz ar cīruļu dziesmu atgriešanos, viņa stundas kārtējo reizi būs sistas.