Pēdējā laikā man ir izveidojušās padziļinātas attiecības ar kādu jautājumu, kas mani jau nezināmu laiku nomoka. Nezināmais laiks varētu būt iestājies kopš tā brīža, kad es kārtējo reizi sāku justies sevi pāraudzis, kā toreiz, kad es vēl biju divpadsmit gadīgs puika, kad man vēl neauga apspalvojums, bet es gribēju, lai man pienes pie gultas siltu Coldrex. Tieši pašreiz, kad es prasu pēc alus un cigaretēm, man ir tāda sājuta, ka es esmu kļuvis tikpat liekuļots, lai gan patiesībā mans pŗats ir pāraudzis manu ķermeni. mana vajadzība pēc alkohola un cigaretēm šajā brīdī ir iegājusi pilnīgi citā plāsknē un es ne ar ko neatšķiros no tā divpadsmnitgadīga puikas. Viņs vēl sapņoja un cerēja, ka kādreiz vēl būs slims, ka viņam piedos viņa naivumu, bet šodien man neviens nav gatavs piedot manus saldos melus par to, ka es it kā nebūtu dzirdējis par alkohola patērēšanas ailziegumu sabiedriskās vietās. Mana atbildība tagad ir nevis manu vecāku, bet sevis un valsts preikšā. Stratēģijas varētu būt dažādas un atkarības no manas samaitātības pakāpes, bet ja reiz mans prāts vai iekšejā sajūta saka man, ka es nevaru atļauties gulēt uz slimības gultas, kamēr man jāpelna atzīmes par dzīvi, tad izvairīšanās no atbildības būtu gļēvulība un nodevība, kas man diezgan smagi varētu atmaksāties.
manas personsikās prognozes ir tādas, ka es vēl mazliet pavaimanāšu par mirstošo un trūdošo jaunību un tad pievērsīšos ģimenes cilvēkam cienīgākām nodarbēm, kā piemēram, pīpes pīpošanai, kas nepieprasa no tā īpašnieka īpašu aumznību, bet toties zināmu stāju un stāvokli. Tādā veidā es varētu zizvairīties arī no māsklīgā IQ palielinātāja - acenēm - un strauji auzdzēt savu tā jau cienījamo atpazīstamību ne tikai omīšu vidū, bet arī starp jaunajiem inteliģentiem.
Alkohols man vairs būs tik svarīgs, cik lai uzaudzētu savu intelektuālo muskuļu spozmi un lai triecientempos uzceptu Cicerona cinīgu aizstāvības runu par maniem jaunības sānslīdes ceļiem.

Jo vispār mēs visi alkstam būt mūžīgi bērni. Un tas nerunā pretī mūsu sākotnējai sūtībai.