Sviesta Ciba |

hestia (

hestia) rakstīja,
@ 2005-06-10 11:02:00

Mūzika:

The Doors- You're Lost Little Girl

Un pār sarkaniem skārda jumtiem astoņos vakarā saulrieta pēdējā elpa dedzina tavu zīda dzīvi kā vecu dienasgrāmatu sadzeltējušās lapas, dedzina.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	hestia 2005-06-10 12:26 (saite)
	Nepadomāju. Vienīgi mans skatījums nav konkrēts, tas ir kā bezgalīgs sapnis, vīzija, es nezinu, vai vispār varu to pastāstīt. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	aspirins 2005-06-10 12:30 (saite)
	skaists dialogs starp jums abiem (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2005-06-10 12:36 (saite)
	Hm :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

arteck
2005-06-10 12:44 (saite)

es pats Kafku vēl neesmu lasījis, bet tas esot bijis viņš, kurš apmēram teicis, ka "iekšējos procesus nav nemaz jāmēģina ielikt vārdos." atzīšu, ka ir brīži, kad arī es nespēju izskaidrot, kas īsti notiek. bet to procesu, to tu saproti un varbūt pat dažreiz brīnies par familiaritātes sajūtām. un tāpat dažreiz man ļoti, ļoti gribas to visu aptvert racionāli un izkristalizēt. un tā nu es mētājos šurp un turp :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

hestia
2005-06-10 12:53 (saite)

Vai maz ir kaut kas cits bez mūsu iekšējiem procesiem? Ir tas, ko mēs redzam. Uztveram. Vienmēr iekšējais process. Visa šī dzīve. Tveršana. Bez konkrētuma un patiesībām. Mēs nekustamies no iepriekš nosprausta A uz iepriekš nospraustu B pa skaidri zem kājām jūtamu nogriezni, mēs kustamies haotiski, kā molekulas, un redzam skaistas nejaušības. Es arī kādreiz gribēju visu izkristalizēt, ar dzelžainu loģiku sakārtot pa punktiem un atrast atslēgas vārdus, un tas mani nomocīja. Bet tagad es vairs neticu racionālajam. Es vienkārši tveru. Procesam nav ne sākuma, ne gala, ne arī kāda atrisinājuma. Bet tas ir tikai mans skatījums :) (Kafku gan palasi, iesaku stāstus)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

arteck
2005-06-10 13:07 (saite)

nezinu vai pareizi būšu uztvēris, bet par tām konkrētībām un patiesībām es īsti nevarētu piekrist. manuprāt, atmiņa ir patiesība. atmiņā mēs turam lietas, kas ar mums ir notikušas un dažreiz arī, kas varētu notikt. turpat arī mājo cilvēki.

par to visu pārējo es piekrītoši māju ar galvu. un, lai arī es vēl pats neesmu aptvēris bezgalību, es zinu, ka tā ir :)

ir skaidrs - ar Tevi ir patīkami sarunāties, bet šodien jūtu, ka nespēju īsti sniegt, ko vēlētos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

hestia
2005-06-10 13:18 (saite)

Es nekad nepretendēju uz patiesību par to "kā ir", mani mēdz pārprast un uztvert kā pārāk pretenciozu. Es pretendēju tikai uz "kā es redzu". Kas attiecas uz pagātni- fakti- protams, ir patiesība, bet atmiņas par mirkļiem nekad nav līdz galam patiesas, ar laiku mēs sākam interpretēt tās, varbūt pat jau uzreiz, un beigās sanāk, ka visa mūsu dzīve ir tādas mirkļu interpretācijas, un man tas patīk.
Paldies, ar Tevi arī vienmēr ir patīkami parunāt :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	arteck 2005-06-10 13:33 (saite)
	un es tieši domāju, ka noteikti arī tajā atmiņa faktorā ir citi iespējamie varianti, un Tu ļoti precīzi uz tiem norādi, bet, kas ir galvenais, Tu to izdari "uz skaistas nots" :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2005-06-10 13:38 (saite)
	Paldies :) Un mēs visi esam pasakas- skaistas, skumjas, nedaudz nežēlīgas un skarbas, bet brīnišķīgas pasakas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	aspirins 2005-06-10 12:54 (saite)
	man sirdī ielija miers izlasot "iekšējos procesus nav nemaz jāmēģina ielikt vārdos" tieši to visu laiku esmu panikaini centusies darīt un jutusies pilnīgi gar zemi, ka nesanāk to izdarīt skaidri un formulējami... nebiju iedomējusies, ka to nemaz nevajag darīt...uj,paldies /atviegloti nopūšos (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2005-06-10 13:24 (saite)
	Gribas teikt- nevajag formulēt dzīvi, to nekad nevar noformulēt, tver to! :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: