Vai maz ir kaut kas cits bez mūsu iekšējiem procesiem? Ir tas, ko mēs redzam. Uztveram. Vienmēr iekšējais process. Visa šī dzīve. Tveršana. Bez konkrētuma un patiesībām. Mēs nekustamies no iepriekš nosprausta A uz iepriekš nospraustu B pa skaidri zem kājām jūtamu nogriezni, mēs kustamies haotiski, kā molekulas, un redzam skaistas nejaušības. Es arī kādreiz gribēju visu izkristalizēt, ar dzelžainu loģiku sakārtot pa punktiem un atrast atslēgas vārdus, un tas mani nomocīja. Bet tagad es vairs neticu racionālajam. Es vienkārši tveru. Procesam nav ne sākuma, ne gala, ne arī kāda atrisinājuma. Bet tas ir tikai mans skatījums :) (Kafku gan palasi, iesaku stāstus)