hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-04-11 15:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Sēdēt klusumā pie loga, kurā pa brīdim iesitas lietus lāses, skatīties uz sabiezējušo pelēcību, kas pieglaužas sienām, virs debesīm sazīmēt pamestību, kas savelkas vēja nestos mākoņos. Vēderā izjust fizisku badu, tukšumu, kas gaudodams graužas ķermenī, uz rokām sataustīt vēsuma trīsas, kas pamazām apaudzē visu ādu. Un neko nedarīt. Neko nemainīt. Nest šo brīdi kā pienaglotu pie sirds.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hekate
2005-04-11 15:27 (saite)
un sirdi sanaglotu ar kuņģi. ledainām, sarūsējušām naglām.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2005-04-11 15:51 (saite)
Nu, jā, sirds, protams, ir sanaglota ar kuņģi, tas nudien nav nekāds poētiskums, tas ir nenoliedzami. Naglu izvēle gan laikam paliek paša cilvēka ziņā. Manējās varētu būt nedaudz līkas, ar sīkiem, gandrīz nemanāmiem rūsas pigmentiem :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?