Sēdēt klusumā pie loga, kurā pa brīdim iesitas lietus lāses, skatīties uz sabiezējušo pelēcību, kas pieglaužas sienām, virs debesīm sazīmēt pamestību, kas savelkas vēja nestos mākoņos. Vēderā izjust fizisku badu, tukšumu, kas gaudodams graužas ķermenī, uz rokām sataustīt vēsuma trīsas, kas pamazām apaudzē visu ādu. Un neko nedarīt. Neko nemainīt. Nest šo brīdi kā pienaglotu pie sirds.