hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2004-12-21 11:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Pink Floyd- Don't Leave Me Now

Es gāju pa ielu, un koki izrādījās nocirsti. Un saule noslīka aiz horizonta, palika vien pieaugoša mēness ēna, kraukšķošs sniegs zem zolēm. Es plūdu pa klusu artēriju pati sev zem sirds, ar degunu pa priekšu bakstījos kaut kur starp sīvām pakrūtes odziņām un barības vados iestrēgušām dvēselēm, it kā manām, bet tomēr... Un es atkal izjutu dienasgaismas kailumu kā lāzerstaru uz savas ādas, es aizvilku aizkarus priekšā visiem logiem, es stāvēju krēslā klusēdama, pie gaisa piesējies spoks istabas vidū. Pie gaisa. Un tikai.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

 

Bet atslēgu šķindoņa ir neatkārtojama skaņa, ne ar ko neaizvietojama. Tiesa, man tā nekad nav patikusi, tā ir griezīga un riebīga, tomēr tā vēsta veco labo aukstasinību, ar kādu jādzīvo indivīdam pa dzīvokļiem un ielām.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]etalonfunkcija
2004-12-22 00:49 (saite)
..pieaugosha meeness reeta..
uz aukstas ielas. solji. sasalst pirms pieskarshanaas zemei.
aizieshana vienmeer tikai relatiiva. (pastaiga no viena punkta liidz naakamajam). nav veerts.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2004-12-22 10:08 (saite)
Bet tas ir mūsu saslēgums- pastaiga no punkta uz punktu, kad reizēm notrūkst punktu savienojuma diedziņš, mēs uzsienam labi pamanāmu mezglu...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?