Es gāju pa ielu, un koki izrādījās nocirsti. Un saule noslīka aiz horizonta, palika vien pieaugoša mēness ēna, kraukšķošs sniegs zem zolēm. Es plūdu pa klusu artēriju pati sev zem sirds, ar degunu pa priekšu bakstījos kaut kur starp sīvām pakrūtes odziņām un barības vados iestrēgušām dvēselēm, it kā manām, bet tomēr... Un es atkal izjutu dienasgaismas kailumu kā lāzerstaru uz savas ādas, es aizvilku aizkarus priekšā visiem logiem, es stāvēju krēslā klusēdama, pie gaisa piesējies spoks istabas vidū. Pie gaisa. Un tikai.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bet atslēgu šķindoņa ir neatkārtojama skaņa, ne ar ko neaizvietojama. Tiesa, man tā nekad nav patikusi, tā ir griezīga un riebīga, tomēr tā vēsta veco labo aukstasinību, ar kādu jādzīvo indivīdam pa dzīvokļiem un ielām.