hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2014-04-05 18:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Ezio Bosso: Rain, In Your Black Eyes

Ejot pa mežu, pēkšņi aptvēru, ka jūtos kaut kā tā, kā kādreiz, varbūt pat bērnībā, biju domājusi, ka nākotnē reiz jutīšos. Es it kā esmu apmetusi loku, un dzīve savā ziņā ir beigusies. Esmu gaidījusi Tevi gandrīz 30 gadu nu jau, un Tevis aizvien vēl nav. Bet es eju pa mežmalu viena, ir silta saule, un var dzirdēt putnu dziesmas. Ja sāk ieklausīties mežā, var patiesi sadzirdēt, un tā dzirdot mežu, var ieiet mežā ļoti, ļoti dziļi... vai varbūt tas ir mežs, kas ieiet tevī ļoti, ļoti dziļi. Es zinu, ka divi man pazīstami cilvēki noteikti sapratīs. Un, ja mežs tevī reiz ir ienācis, tas nekad vairs neaiziet. Jo arī tu kļūsti par mežu. Un visas jūsu ķermeņa iedobes un šūnas sader kopā, pieguļ viena otrai tik cieši, pilnībā aizpildot viena otru, ka nav vairs starp jums vietas dzīvei.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]klusais_okeans
2014-04-06 00:53 (saite)
jā, tas laikam ir jāiemācās - atmest to rūgtumu. Esmu pārāk ieciklējusies uz vēlmi visu saglabāt, iemūžināt, skumt par pagājušo. Visu gribas piegrābt sev un uz mūžiem

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?