Klusā sēne, uz Miera ielas izaugusī, kailgliemezi sirdī nes. Klusā sēne, kurai vienmēr iet labi (kā ar nazi nogriezti), ar falšu uzvārdu, ar falšu vientulību un falšu mīlestību. Vakardienas konjaka drumslas asinīs riņķo, riņķo un riņķo. Klusā sēne atzveltnes krēslā klikšķina taustiņus ar blakussēdošu matusuku (kas vienmēr smej). Un klusā sēne atkal redz sev gar acīm ņirdzīgo seju karuseli. Jūs neesat īsti, caur gadsimtiem izrautie cilvēkgabali- brēc klusā sēne, bet karuselis tikai riņķo, riņķo un riņķo. Ņirdzīgs vilciņš, pāri visam, kas svēts un nicināts.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Klusā sēne tup uz stūra pie fabrikas "Laima", mātei rokā ieķērusies, un redz, ka pasaule ir izplūdusi. Tā viņa tur tup vēl šodien, tikai roka palikusi tukša, un kailgliemezis ēd viņas sirdi, ēd, ēd un ēd.