Dažreiz es domāju, ka varbūt man nevajadzētu būt tik sasodīti vientuļai. Bet varbūt vientulība ir kā gaiss. Gaiss, ko es elpoju. Varbūt vientulības nemaz nav, ir tikai gaiss, mazliet vēss, mazliet salts vakarā. Es apsēžos ārā, skatos kokos un jūtu, ka es nemaz nevarētu būt cita un citur. Vismaz tobrīd. Bet tā ir tikai piecu minūšu sajūta. Dzīve vispār lielākoties ir piecu minūšu sajūtas. Nekas nevelkas pietiekoši ilgi, nekas nerimstas pietiekoši ātri. Autobusi, pornogrāfija, klusi aizcirstas grāmatas, mani mati uz pakauša, sausi un smagi, muguras sāpes veikalā pie kases. Tikai debesis vienmēr prot izdzīvot.