07:45 pm
Naktī gaisma bija pelnu pelēka. Izgāju ārā, smēķēju un klausījos, kā sakūkojas divas dzeguzes. Viss pārējais bija kluss, pazemīgi pieplacis pie zemes. Pat šoseja nešalca. Varbūt tobrīd jau grasījās lekt saule, vienkārši mākoņi bija priekšā. Bet es jau nezinu, cikos tagad lec saule. Pēc tam iedzēru savu rozā ripiņu un novēlēju bezmiegam saldus sapņus.
Visu dienu nevaru dabūt ārā no savas sistēmas sajūtu, ka mirstu. Atliek paskatīties pa logu vai pieskarties zālei, vai nodzert malku no tējas krūzes, un sajūta ir klāt. Nelaba kā zobu sāpes, sērīga kā savītuši ziedi.
Bet diena pati par sevi ir ideāla. Pirmā patiesi skaistā vasaras diena.
08:15 pm
Dažreiz es domāju, ka varbūt man nevajadzētu būt tik sasodīti vientuļai. Bet varbūt vientulība ir kā gaiss. Gaiss, ko es elpoju. Varbūt vientulības nemaz nav, ir tikai gaiss, mazliet vēss, mazliet salts vakarā. Es apsēžos ārā, skatos kokos un jūtu, ka es nemaz nevarētu būt cita un citur. Vismaz tobrīd. Bet tā ir tikai piecu minūšu sajūta. Dzīve vispār lielākoties ir piecu minūšu sajūtas. Nekas nevelkas pietiekoši ilgi, nekas nerimstas pietiekoši ātri. Autobusi, pornogrāfija, klusi aizcirstas grāmatas, mani mati uz pakauša, sausi un smagi, muguras sāpes veikalā pie kases. Tikai debesis vienmēr prot izdzīvot.
09:00 pm
Dažreiz es nevaru izkustēties. Es sēžu krēslā un nespēju piecelties, lai ieietu dušā, uzvilktu tīras drēbes, uzvārītu jaunu tēju vai uzsmēķētu. Es sastingstu. Tobrīd es zinu, ka man ir piezagusies Garlaicība un paralizējusi mani. Nē, tā nav lietu garlaicība, man vienmēr ir ko darīt. Tā ir garlaicība, kas mitinās pašā dzīves kodolā. Dabiskā garlaicība, tukšgaisība. Sajūta, ka nekas neko nekad patiesībā nemaina.