Naktī gaisma bija pelnu pelēka. Izgāju ārā, smēķēju un klausījos, kā sakūkojas divas dzeguzes. Viss pārējais bija kluss, pazemīgi pieplacis pie zemes. Pat šoseja nešalca. Varbūt tobrīd jau grasījās lekt saule, vienkārši mākoņi bija priekšā. Bet es jau nezinu, cikos tagad lec saule. Pēc tam iedzēru savu rozā ripiņu un novēlēju bezmiegam saldus sapņus.

Visu dienu nevaru dabūt ārā no savas sistēmas sajūtu, ka mirstu. Atliek paskatīties pa logu vai pieskarties zālei, vai nodzert malku no tējas krūzes, un sajūta ir klāt. Nelaba kā zobu sāpes, sērīga kā savītuši ziedi.

Bet diena pati par sevi ir ideāla. Pirmā patiesi skaistā vasaras diena.