hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-04-22 11:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Alexandre Desplat - The Oblivation

Kaut kādā brīdī pavasarī manī katru gadu atgriežas senie sapņi. Sapņi dzīvot vecā mājā ar vecu dārzu. Sapņi par mūžīgo vasaru. Par puķupodiem. Par vakariem uz terases ar svaigi ceptu maizi un vīnu. Par dzīvi, kas absorbējas pati. Vienkārši sasūcas visuma nebūtībā. Kurā pastāv tikai tagadne. Šis rīts. Šī mazliet cepinošā saule. Vēsi kokvilnas palagi. Nekam vairāk nav jūbūt. Man vienmēr ir šķitis, ka galvenā problēma ir tā, ka mums ir iestāstīts, ka dzīve ir kaut kas īpašs. Ka jābūt Notikumiem.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2011-04-22 12:44 (saite)
Es tieši kaut kādā pusmiegā šonakt domāju par to, ka mani lielie dzīves sapņi pamazām ir biruši kā ziedi un ka mani tas nemaz neapbēdina.
Un par to iestāstīšanu es tagad domāju pilnīgi tāpat.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2011-04-22 18:42 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?