Kaut kādā brīdī pavasarī manī katru gadu atgriežas senie sapņi. Sapņi dzīvot vecā mājā ar vecu dārzu. Sapņi par mūžīgo vasaru. Par puķupodiem. Par vakariem uz terases ar svaigi ceptu maizi un vīnu. Par dzīvi, kas absorbējas pati. Vienkārši sasūcas visuma nebūtībā. Kurā pastāv tikai tagadne. Šis rīts. Šī mazliet cepinošā saule. Vēsi kokvilnas palagi. Nekam vairāk nav jūbūt. Man vienmēr ir šķitis, ka galvenā problēma ir tā, ka mums ir iestāstīts, ka dzīve ir kaut kas īpašs. Ka jābūt Notikumiem.