Tak neviens nopietni neuztvēra visas šīs partijas vīru runas. Vienkārši nebija jēgas tās kaut kā tās analizēt vai apspriest, jo tiesības kritizēt (ar to domājot ne tikai pelt, bet apskatīt no visās pusēm) parastam traktoristam tāpat nebija dotas.

Pat fizikas mācību grāmata bija jāsāk ar ievadu, kurā slavināts Ļeņins un partija. To cilvēki vienkārši uztvēra kā stulbu pienākumu nevis meklēja tajā nezkādu saikni ar realitāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet par to arī ir runa, un tas ir tas, ko es saku savā sākotnējā ierakstā.

(Reply to this) (Parent)

Fizikas mācību grāmata ar šādu ievadu jāsāk nebija. Par saikni ar relitāti - kad Brežņevs nomira, tas notika dabasmācības stundas laikā, skolotāja sāka histēriski raudāt.

Bija pilns ar cilvēkiem ar Pārliecību. Viņi visu laiku ir. Viendien viņam būs partijas biļete kabatā, pēc brīža - auseklītis pie krūts, bet viss tas būs no tīras sirds.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ir un bija cilvēki ideālisti. Manā skolā arī tādi bija. Bet es runāju par masām, un vismaz manā ģimenē vai ciemā neviens nopietni partijas runas neuztvēra.

Ja tā pajautā, tad arī starp ikdienas kristiešiem reti kurš tic Bībelei burtiski, lai gan vairums oficiālo sludinātāju pieprasa burtisku ticību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tava ģimene piederēja pie masas, vai t.s. inteliģences? Man šķiet, ka tieši masa ticēja. Pie tam burtiski, līdzīgi kā īstenticīgs kristietis vienkāršais, kurš nekā nesajēdz no teoloģijas, Baznīcas tēvu mācības un shizmas, ne kvēli un misionāriski/idejiski, bet vienkārši tic savā nodabā, pat īpaši neklausoties, ko cienīgtēvs kancelē runā. Vienkāršo ļaužu vairums sistēmu uztvēra kā pašsaprotamu (līdzīgi kā mūsdienās mēs pašsaprotamu uztveram dzīvi demokrātijā), gana labi redzēja sistēmas ēnas puses un trūkumus, taču visai labi bija iemācījušies ar to visu sadzīvot. Un vienkārši nespēja iedomāties, kā un ka varētu būt savādāk. PSRS šķita kas nesatricināms un mūžīgs (šķiet, tieši emocionālais šoks bija visraksturīgākais, sabrūkot šai valstij). Ar inteliģenci bija savādāk, jo, būdami izglītotāki un izmanīgāki, tie bija iemācījušies jau apzināti izmantot sistēmas trūkumus, labi saprotot, ka tie ir trūkumi, nevis "kara radītā posta sekas".

Vismaz atceroties savus vienaudžus (apsolvēju vidusskolu tālajā 1984. gadā), to vairums bija lojāli PSRS pilsoņi, un lielākais vairums nebij neko dzirdējuši ne par kādiem Molotova-Ribentropa paktiem u.tml. Kas interesanti, no maniem vienaudžiem tie, kas bija visapolitiskākie, arī šobrīd skeptiski raugās uz pastāvošo sistēmu, savukārt tie, kas vēl 11. klasē mācoties, no sirds deklarēja (pie tam nevis skolā, bet uz šķūnīša jumta savējo lokā aliņu dzerot), ka PSRS ir varenākā un neuzvaramākā, šobrīd ir visdedzīgākie tā laika gānītāji (un intervijās puš pīlītes, kā aiz aizklātiem logiem Ziemassvētkus svinējuši). Tas laikam visiem, kas konvertējušies no vienas ticības otrā, raksturīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana ģimene bija īsta traktorista ģimene. Es pat nezinu nevienu savu radu lokā, kas būtu bijis kompartijas biedrs. Arī augstākā izglītība, manuprāt, bija tikai retajam. Bet skolā iedzīto pareizo ideoloģisko nostādni vecāki ātri vien mājās nolika pie vietas.

Politiskie jautājumi bērnībām maz interesēja, bet ar daudziem faktiem, par kuriem oficiāli vai atklāti runāt nedrīkstēja, iepazīties sanāca jau kādā 3. vai 4. klasē. Par Molotova-Ribentropa aktu arī nezināju, bet par izsūtīšanām gan. Galu galā visi taču stāstījām "nepareizās anekdotes" un dažreiz klausījāmies pa radio Amerikas Balsi vai Brīvo Eiropu. Bet arī zinājām, ar ko tas varēja beigties, tāpēc pārāk neafišējām.

Nekādas partijas runas pa pilno neņēmu, un Brežņeva nāve bija sarūgtinājums ar to, ka atcēla vienu bērnu raidījumu un tā vietā visu laiku raidīja kaut kādu stulbu čīgāšanu. Pēc tam jau viņi mira viens pēc otra, kas vēl vairāk visu notiekošo padarīja par farsu.

Ja godīgi, tad līdzīga attieksme man ir arī pret pašreizējo politiku. Varu aiziet nobalsot pienākuma pēc, bet neceru, ka mana balss kaut ko var ietekmēt.

(Reply to this) (Parent)

jāsāk varbūt nebija, bet jānobeidz gan :) dažās man esošajās grāmatās no 60/70/80 gadiem tādi teksti ir, dažās -- nav. katrā ziņā uzkrītoši tas nav.

bet par to tīro sirdi Tu, manuprāt, pārspīlēji. tam nav sakara ar sirdi nekāda, manuprāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:))Ja tagad uzprasīsi kādam, piemēram, padomju laiku vēsturniekam, kālab šis bia partijas biedrs, sastāstīs visādus brīnumus, protams. Aber tā sūrā dzīves patiesība ir tāda, ka ticība ir ļoti būtiska cilvēka pasaules uzskata sastāvdaļa. labi atceros, ka identiski reaģēja gan mana vecmāmiņa, ja piepeši ienāca prātā pakritizēt katoļu ticību, gan klases audzinātāja, ja ienāca prātā pakritizēt partiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Daudzi aktīvi cilvēki stājās partijā, lai nodrošinātu sev karjeru, nevis tāpēc, ka viņi kaut kam ideāli ticēja.

Protams, šajā divkosības jūklī reizēm pat pašam cilvēkam varēja būt grūti atšķetināt, kas ir tikai izlikšanās un kam tu jau esi sācis patiešām ticēt.

(Reply to this) (Parent)

Jāsāk nebija, bet ja pieminēji, ka kāds no klasikiem kur pieminējis fizikas nepieciešamību izglītības procesā, tad savu monogrāfiju varēja izbīdīt cauri uz daudz labākiem nosacījumiem (nu tur honorārs, puķovka uz Sočiem vai pat Bulgāriju u.tml.). :)

(Reply to this) (Parent)