Tava ģimene piederēja pie masas, vai t.s. inteliģences? Man šķiet, ka tieši masa ticēja. Pie tam burtiski, līdzīgi kā īstenticīgs kristietis vienkāršais, kurš nekā nesajēdz no teoloģijas, Baznīcas tēvu mācības un shizmas, ne kvēli un misionāriski/idejiski, bet vienkārši tic savā nodabā, pat īpaši neklausoties, ko cienīgtēvs kancelē runā. Vienkāršo ļaužu vairums sistēmu uztvēra kā pašsaprotamu (līdzīgi kā mūsdienās mēs pašsaprotamu uztveram dzīvi demokrātijā), gana labi redzēja sistēmas ēnas puses un trūkumus, taču visai labi bija iemācījušies ar to visu sadzīvot. Un vienkārši nespēja iedomāties, kā un ka varētu būt savādāk. PSRS šķita kas nesatricināms un mūžīgs (šķiet, tieši emocionālais šoks bija visraksturīgākais, sabrūkot šai valstij). Ar inteliģenci bija savādāk, jo, būdami izglītotāki un izmanīgāki, tie bija iemācījušies jau apzināti izmantot sistēmas trūkumus, labi saprotot, ka tie ir trūkumi, nevis "kara radītā posta sekas".

Vismaz atceroties savus vienaudžus (apsolvēju vidusskolu tālajā 1984. gadā), to vairums bija lojāli PSRS pilsoņi, un lielākais vairums nebij neko dzirdējuši ne par kādiem Molotova-Ribentropa paktiem u.tml. Kas interesanti, no maniem vienaudžiem tie, kas bija visapolitiskākie, arī šobrīd skeptiski raugās uz pastāvošo sistēmu, savukārt tie, kas vēl 11. klasē mācoties, no sirds deklarēja (pie tam nevis skolā, bet uz šķūnīša jumta savējo lokā aliņu dzerot), ka PSRS ir varenākā un neuzvaramākā, šobrīd ir visdedzīgākie tā laika gānītāji (un intervijās puš pīlītes, kā aiz aizklātiem logiem Ziemassvētkus svinējuši). Tas laikam visiem, kas konvertējušies no vienas ticības otrā, raksturīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana ģimene bija īsta traktorista ģimene. Es pat nezinu nevienu savu radu lokā, kas būtu bijis kompartijas biedrs. Arī augstākā izglītība, manuprāt, bija tikai retajam. Bet skolā iedzīto pareizo ideoloģisko nostādni vecāki ātri vien mājās nolika pie vietas.

Politiskie jautājumi bērnībām maz interesēja, bet ar daudziem faktiem, par kuriem oficiāli vai atklāti runāt nedrīkstēja, iepazīties sanāca jau kādā 3. vai 4. klasē. Par Molotova-Ribentropa aktu arī nezināju, bet par izsūtīšanām gan. Galu galā visi taču stāstījām "nepareizās anekdotes" un dažreiz klausījāmies pa radio Amerikas Balsi vai Brīvo Eiropu. Bet arī zinājām, ar ko tas varēja beigties, tāpēc pārāk neafišējām.

Nekādas partijas runas pa pilno neņēmu, un Brežņeva nāve bija sarūgtinājums ar to, ka atcēla vienu bērnu raidījumu un tā vietā visu laiku raidīja kaut kādu stulbu čīgāšanu. Pēc tam jau viņi mira viens pēc otra, kas vēl vairāk visu notiekošo padarīja par farsu.

Ja godīgi, tad līdzīga attieksme man ir arī pret pašreizējo politiku. Varu aiziet nobalsot pienākuma pēc, bet neceru, ka mana balss kaut ko var ietekmēt.

(Reply to this) (Parent)