Mana ģimene bija īsta traktorista ģimene. Es pat nezinu nevienu savu radu lokā, kas būtu bijis kompartijas biedrs. Arī augstākā izglītība, manuprāt, bija tikai retajam. Bet skolā iedzīto pareizo ideoloģisko nostādni vecāki ātri vien mājās nolika pie vietas.

Politiskie jautājumi bērnībām maz interesēja, bet ar daudziem faktiem, par kuriem oficiāli vai atklāti runāt nedrīkstēja, iepazīties sanāca jau kādā 3. vai 4. klasē. Par Molotova-Ribentropa aktu arī nezināju, bet par izsūtīšanām gan. Galu galā visi taču stāstījām "nepareizās anekdotes" un dažreiz klausījāmies pa radio Amerikas Balsi vai Brīvo Eiropu. Bet arī zinājām, ar ko tas varēja beigties, tāpēc pārāk neafišējām.

Nekādas partijas runas pa pilno neņēmu, un Brežņeva nāve bija sarūgtinājums ar to, ka atcēla vienu bērnu raidījumu un tā vietā visu laiku raidīja kaut kādu stulbu čīgāšanu. Pēc tam jau viņi mira viens pēc otra, kas vēl vairāk visu notiekošo padarīja par farsu.

Ja godīgi, tad līdzīga attieksme man ir arī pret pašreizējo politiku. Varu aiziet nobalsot pienākuma pēc, bet neceru, ka mana balss kaut ko var ietekmēt.

(Reply to this) (Parent)