Protams, visa šī slēpšanās, distancēšanās un maskošanās ir tādas "on hold" režīma aktivitātes, kuras mēs pieciešam, jo kaut kur pastāv apsolījums, ka tas reiz beigsies. Ziņas par jauno Lielbritānijas paveidu man atgādināja senākas pārdomas par to, kā būtu, ja būtu galīgi zinātniski argumenti, ka vīruss ir neuzvarams vai ka vakcīna nav iespējama. (Ja jaunas mutācijas turpinās strauji attīstīties, kas vispār zina, kas notiks.) Mēs pieņemtu krīzes stāvokli kā permanentu, vai tomēr izlemtu, ka "normāla" dzīve ir riska vērta?

Piemēram, maniem pēdējiem palikušajiem vecvecākiem ir 84 un 90 gadi. Viņiem dzīvē nav daudz (ja vispār) lielāku prieku par bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu satikšanu. Īstu satikšanu, nevis telefonsarunu vai zūmu (protams, arī tās ir vairāk kā nekas). Arī es gribu viņus satikt. Šo atziņu grūti izteikt vai uzrakstīt, bet atlikušās tikšanās reizes droši vien ir saskaitāmas. Mēs šobrīd netiekamies, jo dzīvojam naratīvā, ka jāpaciešas, šis pāries, kļūs labāk, izpotēsimies, vēl paspēsim. Ja šāda naratīva nebūtu, pieļauju, ka vienā brīdī mēs vienotos, ka jāriskē, jo nu kāda tad vispār vairs jēga.

Vai šīs pārdomas ir cietsirdīgas?