parti
es cibā formāli esmu kopš 2016., aktīvi kopš pērn, un ever since esmu juties mazliet kā aiz pieklājības līdzi paņemts neveikls viesis svešā ballītē, kur lai arī veselajam saprātam ir diezgan skaidrs, ka es nevienam nahuj neinteresēju, tomēr visu laiku pavada neliels anxis, ka uz mani kāds/-a skatās un klusi ņirdz, bet pēdējās dienās vismaz atnāca tas ballītes pēc-pusnakts moments, kad varu uzelpot, jo točna, TOČNA zinu, ka uz mani neviens neskatās, jo daži galvenie ballītes dalībnieki ir skurbumā pēkšņi sākuši kārtot gadu garumā ielaistu savstarpējo attiecību puvi, un pēkšņi viss noklusētais nāk gaismā, kāds stūrī raud, gaisā var karināt cirvjus, jo uzpīpēt vajag pat tiem, kas nepīpē nekad