Nu, labi, pierunājāt.. Tātad ko labu gribat dzirdēt un kāpēc gatavojos ar konkrēto cilvēku laulāties?
Kādu dienu aizmirsa piezvanīt, kas stipri pamainīja manus dienas plānus. Kā atvainošanās - burvīgu raibu ziediņu pušķis..
Vakar pēc darba kā jau pirmdienā pārguruši, bet mani aizved uz jūru. Un es peldējos! Pa 3ām vasarām pirmoreiz! Ūdens bija fantastisks, silts kā piens.. Kādu stundu pa viļņiem izlēkājos.. Bet viņš viens krastā, jo nedrīkst līst ūdenī dēļ vēl dzīstošās brūces.. Tūlīt apritēs precīzi gads kopš tās briesmīgā vakara, kad nokļuva reanimācijā..
Aizvest mani ar draudzeni uz tusiņu un pēc tam atbraukt iereibušajām jaunietēm pakaļ, lai aizvestu mājās..
Iedot naudiņas DM first entrance biļetēm..
Uztaisīt brokastis..
Saudzēt, mīlēt, cienīt..
Un visa tā mistiskā it kā nejaušā satikšanās un it kā nejaušās sakritības.. Un tik tuvas sajūtas jau no paša sākuma..
Nu bet - kas neķīvējas, tas nemīlējas! :) Un man jau arī galu galā nav nekāds eņģeļa raksturiņš.. ;)
Par uzvārdu domāju un domāju.. Iespējams, manā galvā iesēdusies spīts? Bet kādēļ tāda pati nāk no otras puses?
bet, lai visu saprastu, būtu daudz jo daudz jāraksta..
par visu pagājušā gada vasaru/rudeni, kad KATRU dienu skrēju uz slimnīcu [1,5 mēnesi reanimācijā, 2 mēnešus nodaļā], vārīju pusdienas un nesu viņam, tīrīju māju, uz darbu gāju..visos tos pārdzīvojumus, kad tik ilgu laiku cilvēka dzīvība mata galā..
par manu audzināšanu un viņa ģimeni. mani senči abi bija no mākslinieku pasaules, mājās nekad neviena rupja vārda, inteliģence, arī no vecvecāku puses. viņa ģimene no dziļākajiem laukiem, kuri izsitušies, pateicoties sencītim. ieguva amatu, nauda sāka birt pa visiem galiem un tā izskatās, ka tas ir ļoti sabojājis gan muterīti, gan abus dēlus. tāda iedomība lien laukā, lepnība. bet par ko? par naudu?.. manās acīs naudai nav tāda vērtības, lai cilvēks ar to būtu pārāks par citiem..