Zini, es beidzot atdevu vārdus. Bija balodis uz mana loga un es viņam tos atdevu. Diez, kur viņš tos aiznesis.. Tos vārdus, kurus vairs negribu. Kuri radīja mani – atkarīgo, narkomāni, kad nevienu dienu bez Tevis.. Nekādi..
Es visu atdevu. Un to foto, kur esam, kur tik stipri vēl ticēju un tiecos, un piekļāvos.. Kaut kur tas viss.. Zem baloža spārna vai viņa knābī, vai palaists pa vējam, lai vējam kļūst grūti, lai nakts reiz noskumst un zvaigznes nogurst manā logā..
Vēstules. Kā pieneņpūkas vieglas. Neko neizsakošas. Kā ar varu sasietas rokas, kad gribas apskaut. Kā pavēle, kam nevar neklausīt. Un tūkstošiem zemestrīču pēc tam. Manas pasaules plaisās. Tavas plaisas manās atmiņās. Tevis vēl tik daudz. Dažos vārdos visa dzīve uzplaiksnī. Kā pēkšņi iededzināts sērkociņš. Dedzina. Kāds burts rada smaidu, bet cits iemet atpakaļ bezdibenī. Kā trakam zvēram krātiņā svaidīties. Kā nāvei nolemtā bezcerīgās acis. Punkts vienmēr beigās.