Šodien ar 2 mācītājiem, pēcāk un precīzāk ar vienu - par un pret citām reliģijām.
Ziniet, šitie aunapieries, bet no otras puses - kas viņiem atliek.. Cik kolosāla esot pareizticība [par kristīgo nemaz neiepīkstēties!], cik tur daudz tā un šitā, bet austrumi.. Oi, tur esot tas un šitais, galīgi garām [mhm, daudz visādu klupšanas akmeņu, tas jau skaidrs!]

Un tad mēs - divas sievietes - ņēmām un to mācītāju pāris sekundēs "pienaglojām".

Nav nekā pārāka šai pasaulē. Viss ir cilvēka izdomājums.
Svarīgākais, KO Tu paņem no tā, ko spēj - tava Dvēsele..

bet es tiešām īsti nesaprotu tos, kuri seko līdzi tiem dejotāju/dziedātāju šoviem.. ne kvalitātes, ne satura, ne paša šova..
labāk šēžu klusā telpā un vēroju gar logu slīdošos mākoņus un putnus starp tiem, nekā tērēju sevi absolūtā muļķībā.
televīzija, radio, žurnāli, kur nu vēl avīzes.. tas viss paliek kaut kur, kaut kam. kaut kas mirklīgs un nevajadzīgs.

Ir patiesi ļoti grūti sekot garīgajām patiesībām un teikt "paldies", kad esi redzējis kaut ko tik šausmīgu, kaut tieši tas pēcāk liek tev daudz ko izprast.
Tas nav tā vērts.
Jeb tiešām - līdzīgi kā ar Jēzu, tikai citā līmenī - jāiet bojā tūkstošiem cilvēku, nevainīgiem, bērniem, veciem un jauniem, lai pasaule to ieraudzītu un sāktu DOMĀT, caur sirdi izprast, atvērt savas garīgās acis un ieraudzīt, ka ir cilvēkam arī dvēsele, ne tikai roka, kāja un spoguļattēls?
Vai tiešām pasaulei vajadzīgs tāds upuris? Kārtējoreiz kādam jāmirst 'izredzēto', paliekošo dēļ?
Viss atkal uz riņķi, pa spirāli. Tikai citā līmenī.
Kā jau tam jānotiek.

Šodien vienkārši nespēju pastrādāt. Pēc Kristus ciešanu noskatīšanās bija tik daudz pārdomu.. Pat pa miegam, sapņos. Turpinu domāt un apspriest. Uzzinu šo to jaunu. Par Jēzu. Ka īstenībā viņš neesot miris pie krusta Golgātā. Tas ir baznīcas izdomājums. Viņš bijis transā, kad mācekļi viņu noņēmuši no krusta. Tā ir viena no leģendām. Viņš devies prom uz vietu, uz tālākiem austrumiem, kur pirms tam bija apguvis daudz mācību un tagad kļuva šauram izredzēto lokam par skolotāju. Un miris sirmā vecumā. Kašmirā esot Jēzus kaps, kur ir rakstīts JOSUA. Tur nedrīkstot ne bildēt, ne filmēt. Daudz cilvēku turp braucot, arī no Latvijas..
Daudzus gadus atpakaļ ieguvu savā īpašumā vairākas Nikolaja Rēriha gleznu reprodukcijas. Vienā no tām attēlots Jēzus. Vari smieties, bet kaut kas īpašs izstaroja no bildes, kaut tikai reprodukcijas. Likās pat, ka mīmika reizēm mainās.. Raugoties uz attēlu, nāca daudz atklāsmju. Un viena no tām - nekad nevienu es tā nemīlēšu, kā mīlu Viņu.
Neesmu kristiete, bet ticu. Līdz mielēm ticu. Vai tas būs Buda, vai Laodzi, vai Jēzus - tam jau nav īpaša svara. Galvenais, lai apziņa un sirds atveras. Caur Skolotāju izprast un augt. Doties garīgajā ceļojumā. Lai neizsīktu šajā pasaulīgajā peklē..