Šodien vienkārši nespēju pastrādāt. Pēc Kristus ciešanu noskatīšanās bija tik daudz pārdomu.. Pat pa miegam, sapņos. Turpinu domāt un apspriest. Uzzinu šo to jaunu. Par Jēzu. Ka īstenībā viņš neesot miris pie krusta Golgātā. Tas ir baznīcas izdomājums. Viņš bijis transā, kad mācekļi viņu noņēmuši no krusta. Tā ir viena no leģendām. Viņš devies prom uz vietu, uz tālākiem austrumiem, kur pirms tam bija apguvis daudz mācību un tagad kļuva šauram izredzēto lokam par skolotāju. Un miris sirmā vecumā. Kašmirā esot Jēzus kaps, kur ir rakstīts JOSUA. Tur nedrīkstot ne bildēt, ne filmēt. Daudz cilvēku turp braucot, arī no Latvijas..
Daudzus gadus atpakaļ ieguvu savā īpašumā vairākas Nikolaja Rēriha gleznu reprodukcijas. Vienā no tām attēlots Jēzus. Vari smieties, bet kaut kas īpašs izstaroja no bildes, kaut tikai reprodukcijas. Likās pat, ka mīmika reizēm mainās.. Raugoties uz attēlu, nāca daudz atklāsmju. Un viena no tām - nekad nevienu es tā nemīlēšu, kā mīlu Viņu.
Neesmu kristiete, bet ticu. Līdz mielēm ticu. Vai tas būs Buda, vai Laodzi, vai Jēzus - tam jau nav īpaša svara. Galvenais, lai apziņa un sirds atveras. Caur Skolotāju izprast un augt. Doties garīgajā ceļojumā. Lai neizsīktu šajā pasaulīgajā peklē..