Tā domāju pirms 4 gadiem, par vārdiem, kas virknējas zem pildsspalvas..


dzejošana ir zināma pašiznīcināšana. izsāpēšana. izsāpēšana līdz kaulam! līdz mielēm. kā ar kailām kājām brist pa smalkiem stikla gabaliņiem. bet cik tās sāpes reizēm ir skaistas!

jā, zinu cilvēkus, kas to neiztur. viņi vairs nesāp. viņi vairs neraxta. man žēl, jo cilvēkam nevajag sevi žēlot. cilvēkam pēc sevis ir jāatstāj kaut kas. kādas pēdas. pēdas, kad ir brists ar kailām kājām pa smalkiem stikla gabaliņiem. un paliks sārti spožas lāsītes. dzeja.

 

Un tā domāju šogad..

Lasīt. Grāmata. Grāmatnīca. Rakstīt.

Nav nemaz tik vienkārši.

Novest sevi līdz tam „kliņķītim”, lai uzrakstītu kaut teikumu..

Dziļākā Apokalipse.