Heart*Stripper
Viss ir, lai mēs tuvotos Esamībai..
Par sevi.. 
3rd-Apr-2006 09:13 am
Es varētu būt lielisks dziednieks. Palīdzēt citiem, dalīties zināšanās, dalīties pieredzē. Bet sevi gan ātri kapā novestu. Jo SEV palīdzēt ir visgrūtāk. Neiedomājami grūti. Absurds? Likumsakarība. Liela daļa dziednieku slimo, ir slimojuši, gulējuši slimnīcās, reanimācijās, guvuši smagas traumas. Tajā pašā laikā kļūstot arvien spēcīgāki un turpinot palīdzēt citiem.
Piemēram, šorīt. Es taču lieliski varēju sevi "salāpīt"! Es taču zinu, kas ir jādara, kad paliek slikti! Bet nē - tā vietā pagrūdu vienu, otru, atslīgu sēdeklī un ļāvos vājumam. Tajā pašā brīdī apzinoties, ka nenoģībšu un ka jebkurā brīdī varu aiz matiem sevi izvilkt. Arī tagad - jūtu, uz sirdi dur. Bet es neko nedaru. Spēlītes ar sevi? Robežu paplašināšana?
Dažreiz sevi neizprotu. Kāpēc tāda vieglprātība..
Comments 
3rd-Apr-2006 09:56 am
Kādreiz gribēju salāpīt visu pasauli, palīdzēt, kas man it kā izdevās (vismaz tā tolaik domāju), bet sev palīdzēt tā arī neiemācījos.. Tāpēc šodien es vairs nevienam nemēģinu palīdzēt.. Varu tikai mācīties no citiem un dalīties pieredzē.. Tas arī viss :-))

kaut kā dīvaini jūtos, šodien tekstus lasu savādāk.. lasu, kā parasti, bet kaut kas tomēr ir savādāk..
3rd-Apr-2006 10:03 am
Es mēdzu palīdzēt. No attāluma. Tas ir no dabas un nesagādā ne mazāko grūtību. Ir ļoti viegli redzēt visu apkārtējo no malas, ļoti viegli sakārtot citu veselības, organismus, izprast un palīdzēt.
Visa pasaules uzbūve liekas tik pašsaprotama!
Bet, kad jāsāk kas darīt ar sevi, tad sākas visgrūtākais. It kā izproti to un šito, apzinies pat, kas būtu jādara. Bet. Nemaz nepiepūlies, lai ko darītu. Tikai tad, kad ūdens mutē smeļas, tad sāc rīkoties. Tā nav pareizi. Bet tur neko nevar darīt.. Tas arī ir dabisks process. Dabas līdzsvars.
Tas līdzīgi kā ar ģēnijiem, kas nodzeras vai prātā sajūk :) Ar sevi visgrūtāk tikt galā.
3rd-Apr-2006 10:09 am
Lai palīdzētu citiem, uz lietām var paskatīties objektīvi- neiejaucot ne sevi, ne sev tuvus cilvēkus... Var paskatīties uz lietām no malas- izmantojot sevis pieredzēto, grāmatās izlasīto, dzirdēto... Bet tiklīdz jāpalīdz sev, rodas tik daudz jautājumu- par sevi, par sev tuviem cilvēkiem un nenormāli bail kļūdīties, un nenormāli žēl šķirties no vecās dzīves, no pierastām lietām, no cilvēkiem... Man tā liekas...
3rd-Apr-2006 10:12 am
Jā, tieši tā arī ir - uz citiem raugies caur pasaules prizmu, caur visu kopumu, harmoniski, iekļaujot visu sistēmā. Un ir viegli. Ir viegli saredzēt pat slimību cēloņus, viegli paārstēt, viegli palīdzēt.
Bet, kā ķeras pie sevis, tā pazaudē daudzus pavedienus.. Neredzi vai negribi redzēt. Cenšos šo izprast :)
Dziedniekiem principā tur vēl ir arī tāda lieta, ka viņi uzņem sevī to, ko ārstē. Arī parastiem ārstiem, labiem ārstiem tā gadās. Piem., kardiologs var nomirt ar kādu sirds kaiti..
Resp., strādājot ar citiem, dubultā jāstrādā ar sevi.. Grūti.. :)
3rd-Apr-2006 10:04 am
varbūt palīdzi citiem un citi, savukārt, palīdzēs tev...?
3rd-Apr-2006 10:07 am
Veselības ziņā visvairāk uzticos tikai un vienīgi Peipiņam. Stiprāku par viņu pagaidām nezinu. Man pat dažreiz tikai pietiek ar to, ka iedomājos par viņu..:)
3rd-Apr-2006 10:16 am
Citi man nekādi nespēs palīdzēt, ja pati nemēģināšu.. uzklausīt noteikti varu, bet spēt pieņemt - tas man ir visgrūtāk.. Spītējos, kā sacīt jāsaka..
3rd-Apr-2006 10:18 am
Laikam tie citi nav tik milzīgas autoritātes, lai Tu viņu padomus ņemtu vērā :)
3rd-Apr-2006 11:06 am
Protams, ka neviens cits ar kausiņu mutē neielies pareizo atbildi... Es vairāk domāju par citu domu uzklausīšanu, salīdzināsanu ar savējām... un tad pareizās atbildes izlobīšanu.
Citreiz diskusijās ar kādu pēkšņi pats esi pārsteigts, ka rodas kāda pārsteidzoša ideja, kāda doma... kā zibens uzplaisknījums... pie tam nevis no sarunu biedra mutes, bet no savējās...
Visam ir jāiziet caur sevi...
This page was loaded Dec 24th 2025, 6:30 pm GMT.