| Es varētu būt lielisks dziednieks. Palīdzēt citiem, dalīties zināšanās, dalīties pieredzē. Bet sevi gan ātri kapā novestu. Jo SEV palīdzēt ir visgrūtāk. Neiedomājami grūti. Absurds? Likumsakarība. Liela daļa dziednieku slimo, ir slimojuši, gulējuši slimnīcās, reanimācijās, guvuši smagas traumas. Tajā pašā laikā kļūstot arvien spēcīgāki un turpinot palīdzēt citiem.
Piemēram, šorīt. Es taču lieliski varēju sevi "salāpīt"! Es taču zinu, kas ir jādara, kad paliek slikti! Bet nē - tā vietā pagrūdu vienu, otru, atslīgu sēdeklī un ļāvos vājumam. Tajā pašā brīdī apzinoties, ka nenoģībšu un ka jebkurā brīdī varu aiz matiem sevi izvilkt. Arī tagad - jūtu, uz sirdi dur. Bet es neko nedaru. Spēlītes ar sevi? Robežu paplašināšana?
Dažreiz sevi neizprotu. Kāpēc tāda vieglprātība.. |
Bet, kā ķeras pie sevis, tā pazaudē daudzus pavedienus.. Neredzi vai negribi redzēt. Cenšos šo izprast :)
Dziedniekiem principā tur vēl ir arī tāda lieta, ka viņi uzņem sevī to, ko ārstē. Arī parastiem ārstiem, labiem ārstiem tā gadās. Piem., kardiologs var nomirt ar kādu sirds kaiti..
Resp., strādājot ar citiem, dubultā jāstrādā ar sevi.. Grūti.. :)