Mūzika: | radiohead - my iron lung |
Pirms tam apriju 3 kg arbūza!
Iznācis atklātā liedagā Bulduru pludmalē, palūkojos uz zemes strēli, kas stiepjas aiz kreisā pleca, un iedomājos par Ragaciemu, kur reiz tapis dedzināts elektrības stabs, lai izvārītu sautējumu. "Vai to varētu sasniegt skriešus, un vēl uztaisīt atspoli atpakaļ?" jautāju sev un atbildi nesaņēmis laiskā solī devos ceļā. Pēc 24km noskrējiena pie Lapmežciema sapratu, ka tomēr jāmet riņķī, lai arī pietrūkst pavisam nedaudz, jo a) tālāko ceļu aizšķērsoja Starpiņupīte (savieno Kaņieri ar Rīgas jūras līci) b) sāku bažīties vai spēšu noskriet tādu pašu gabalu atpakaļ, jo līdz šim mans max vienlaidus skrējiens bijis 33km. Viss skrējiens sanāca 5h ilgs, 47km garš, tika izšķiestas 5000kcal un vidējais pulss veiksmīgi noturēts aerobajā apvidū - 149. Līdz šim man šķita, ka maratons nav nekas ūber grūts, taču man jau ap 30. kilometru sākās besis, ap 35. vispār bija rasma un pisdžec, pēdas saberztas, muskuļi sāp, pulss augsts(nekrita zem 154), lai gan skrēju cik vien rāmi un saudzīgi pratu. Ap 40. kilometru laikam pieradu pie beša un jau jutos tīri ok - pulss atkal kritās un arī psiholoģiskais nostrādāja, kad jau redzi finiša taisni un atminies, ka mašīnā ir 5L ūdens, augļu mass un rieksti. Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri, yess!